Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Mēs viņu mazlietiņ paņēmām priekšā, Sorov. Protams, ja raugās 110 aritmētikas viedokļa, mēs bijām trīs, bet viņš — viens. Varbūt kopsumā tas arī nepareizi. Bet, mēs, Sorov, vecīt, skatījāmies no citas puses. Koda un skrāpēja viņš nāvīgi. Bet tomēr es no viņa izvilku, kas viņam aiz ādas, un nebija jau grūti saprast… Nu, nopratinot mēs visi trīs atzināmies, ka spēlējām maskaradi un tā tālāk. Krievu biedri, Sorov, papilnam izsmējās mums līdz. Bet tālāk viss notika kā pēc notīm. Mēs aizbraucām uz vienu vietu, bet tur jau stāv mūsu dāvana kastē, un turpat abi — miss Ortone un Morlenders…

Bet te viņi bija nonākuši pie gala mērķa, un Sorovs, devis Lorijam izteiksmīgu zīmi turēt mēli aiz zobiem, ātri kā jauns puika uzskrēja augšā pa trepēm.

Lorijs bija runājis taisnību. Jaunais Morlenders un Viviana, līdzko notirpušie locekļi bija kļuvuši spējīgi kustēties, bija divatā klusītēm pa logu izkļuvuši ārā no sava cietuma, nolaidušies pa jumtiem lejā uz ielas un ar pēdējiem spēkiem nokļuvuši līdz Rebrova dzīvoklim. Kad visi bija noklausījušies viņu stāstu, viņiem iedeva ēst un dzert, norīvēja ar spirtu, nolika atpūsties, bet pēc pusstundas liela auguma sarkanarmieši, izkratījuši neīstās ubadzes tukšo dzīvokli, atgādāja no turienes šurp kasti ar pulksteni. Kāds liels speciālists, kas rīkojās pēc Neda un Vilinga padomiem, to pašlaik saiņoja ārā, kad Sorovs kopā ar Loriju ieskrēja istabā.

Rebrovs, kas jau pazina viņu pēc stāstīšanas, cieši spieda roku slavenajam strādniekam-izgudrotājam.

—- Uzmanīgāk, draugi! — Sorovs iekliedzās, piegājis pie kastes. — Tiesa, mēs darījām, ko spējām, tomēr…

—   Bet ko jūs darījāt? — jautāja speciālists, lēnām atskrūvēdams pulksteņa futrāli.

—   Izdarījām mazu viltību, — samulsis atbildēja Sorovs. — Ir tāds sens izteiciens par modrību. Nu un tad mēs to fonografiski pievienojām pie stundu sišanas mechanisma, bet bumbu, protams, izņēmām ārā.

—   Jūs domājat, ka esat izņēmuši, — teica speciālists, ar gumijas cimdā tērptu roku noraudams pulkstenī kaut kādu aukliņu. — Nu, ja arī izņēmāt, kāds ir ielicis atpakaļ. Ātrāk padodiet spaini ar smiltīm!

Viņš izvilka no pulksteņa ciparnīcas pavisam maziņu, kompaktu mechanismu ar metala uzgalīti, zem kura šūpojās atrautās aukliņas gals, un ar vislielāko piesardzību ielika to smiltīs. — Nogādājiet to uz mūsu laboratoriju!

Tie paši sarkanarmieši, kas bija atnesuši kasti, paņēma spaini ar smiltīs iebāzto mechanismu un ātri iznesa to ārā no istabas.

—   Nu, bet tagad, — Rebrovs teica, — rīkojieties jūs, Sorov. Parādiet, ko jūs tur esat ielikuši šai mīļajā kapitālistu dāvaniņā.

Sorovs svinīgi piegāja pie pulksteņa. Tas stāvēja tagad ne ar ko neapklāts, visā savā apbrīnojamajā skaistumā, lakotajām, ar kokgriezumiem izrotātajām dārgā Brazilijas koka sieniņām laistoties. Vecais meistars sataustīja uzvilkšanas mechanismu, nostādīja rādītāju uz divpadsmitiem, pāra reižu pagrieza — un skaidra, noteikta balss pilnīgajā klusumā noteica latiniski: «Timeo Danaos et dona ferentes!»

—   «Bīsties danajiešus un viņu atnestās dāvanas», — Rebrovs smiedamies pārtulkoja. — Mani dārgie draugi, jūsu brīdinājums ir vietā. Un pulkstenis — tas ir lielisks pulkstenis, brīnišķīgs darbs! — atklājis savu noslēpumu, tas kalpos mums un darbosies mūsu labā tikpat uzticīgi, kā darbojas mūsu un jūsu labā pats Laiks!

Piecdesmit piektā nodaļa PSICHIATRU KONGRESS

Mierīgi un bez jebkādiem piedzīvojumiem uz «Torpēdas» nokļuvušais misters Tusks nokāpa pa trapu leja uz krievu zemes. Acīm redzot viņš šo zemi pazina, jo bez sevišķām pūlēm atrada sev viesnīcā ērtu istabu.

Nepavisam ne tik komfortabli nokļuva krastā Miks, Lepsiuss un Bisks. Skots, gluži priecīgi steberēdams ar savām sadzijušajām kājām, vingrinājās staigāšanā tvaikoņa kravas telpās starp tukšām mucām, kad «Torpēda» sāka palēnināt gaitu.

— Cilindrā! — Bisks iesaucās.

Draugi tikko paguva cits aiz cita ielēkt cilindrā, kad tas līdzīgi piltuvei sāka griezties, un gaiss ar neiedomājamu spēku izsvieda viņus pa atvērušos spraugu ārā kopā ar atkritumiem, skārda kārbām un papīriem, sausiņiem un papirosu galiem, kas viss bija tur sakrājies. Aplipuši ar visu to no galvas līdz kājām, mūsu ceļotāji atradās koka šachtā, kas bija apgādāta gandrīz ar pilnīgi stāviem pakāpieniem. Turēdamies pie riņķiem, viņi rāpās augšā, gudrajai Bjutijai ejot pa priekšu. Pēc desmit minūtēm viņi izkļuva virs zemes.

Viņi atradās staignā, mazapdzīvotā apvidū, netālu no ostas. Te doktors Lepsiuss izrādīja stingru nodomu notīrīt drēbes, bet Bisks — ar kompasa palīdzību noteikt garuma un platuma grādus.

—   Blēņas! — Miks atbildēja. — Mēs esam Petrogradā. Nav ko laiku šķiest. Paskatieties uz suni, cik tas nemierīgs un uztraukts! Es iedošu tam kaut ko labi apostīt, un lai tas aizved mūs pie Čices.

Ar šiem vārdiem viņš izņēma no kabatas mutautiņu, kas bija paberzēts «Patricianas» numurā gar grīdas dēli, un pielika to Bjutijai pie paša deguna. Suns nosprauslājās, sacēla spalvu un kā bulta aizšāvās pa ielu.