Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Mana prakse kļuva lielāka. Man gandrīz pilnīgi nācās strādāt augstāko šķiru vidū. Mani izsauca uz Eiropu noteikt diagnozi kronētām personām. Uz Ameriku atbraukušie aristokrati ārstējās vienīgi pie manis. Starp maniem pacientiem bija ļoti daudz tā saukto «pretendentu» — cilvēku, kas bija raduši atbalstu pie Amerikas kapitālistiem un kas vēlējās ar šo kapitalistu palīdzību atgūt savu zaudēto stāvokli dzimtenē. Šie ļaudis tiecās pēc varas pretēji savas tautas vairākumam. Un, lai cik dīvaini tas būtu, viņu vidū es uzdūros vēl dažiem jau iepriekš minētajiem uztūkumiem un puniem. Visi simptomi bija vienādi. Slimie sūdzējās par vienu un to pašu. Ārstēšana nepalīdzēja. Gandrīz vienmēr es novēroju tikko manāmas pārmaiņas mugurkaula strukturā.

Beidzot man nācās izdarīt divus secinājumus: ka minētie simptomi sastopami vienīgi starp tās šķiras cilvēkiem, kas ilgu laiku ir prom no ierastā uztura un dzīvo bailēs no savas tautas. Šie simptomi ir ļoti reta deģenerācijas forma. Kāda? No tā brīža visa mana dzīve ir bijusi veltīta atbildes meklēšanai. Bet man nebija iespējams kliniskā ceļā izpētīt savus augstdzimušos pacientus.

Tad, lēdijas un džentlmeņi, man laimējās iegūt stacionāru slimnieku. Viņš pats nebija no padzītajiem kungiem. Viņš bija kapitalists, cilvēks, ko varēja saukt par izbēgušo pretendentu galveno balstu, kurš lika uz viņu restaurāciju lielas cerības. Un, lai cik dīvaini tas būtu, es atradu pie viņa tos pašus simptomus! Viņa pleci ar katru gadu kļūst arvien nolaidenāki. Viņa galva ar ļoti lielu nepatiku ieņem vertikālu stāvokli, un es nevaru

viņu ne ar kādiem vilinājumiem piespiest skatīties augšup.

Tai pašā laikā, lēdijas un džentlmeņi, mana pacienta rokas sāka strauji mainīt savu izskatu. Sākumā tām bija tikai stiprs podagras uztūkums locītavās, pēc tam es pamanīju, ka uztūkumi sāk pārsniegt parasto cilvēku normu.

Te, kungi, es gribētu apstāties un ilustrēt teikto ar piemēru. Bet vispirms īsumā par kādu vispārēju psicho- loģisku stāvokli, kādā mans pacients bija pirms slimības sākuma. Tas sakrīt ar simptomiem, kādi parādās saslimšanas sākuma posmā ari pie pretendentiem. Tās ir stipras, acīm redzot nervu sistēmai nepanesami stipras bailes — bailes no neizbēgamā komunisma! Pāreju pie piemēra …

Doktors Lepsiuss smagi nopūtās, pārlaida dedzīgu skatienu klusajai zālei, kas klausījās viņā, elpu aizturējusi, un it kā nejauši saņēma profesora Hizertona nedzīvo roku. Rokā bija uzvilkts melns cimds.

Lepsiuss draudzīgi papliķēja to, pacēla uz augšu un sāka vilkt nost cimdu. Viens, otrs, trešais pirksts …

Uz estrādes pacēlās kaut kas savāds, ko tomēr vajadzēja atzīt par cilvēka roku.

Piecdesmit sestā nodaļa DOKTORA LEPSIUSA NOSLĒPUMS

Zālē publika šausmās sačukstējās. Visi kā viens, acu nenovērsdami, raudzījās uz pleznai līdzīgo ekstremitāti, kas locītavās bija stipri uztūkuši, riebīga un deformējusies.

— Šī roka, — doktors Lepsiuss turpināja stipri drebošā balsī un bāls kā nāve, — šī roka pārspēj visu, ko es gaidīju. Tā parāda tādu deģenerācijas pakāpi, kādu man vēl nav nācies novērot! Tāpēc es lūdzu cienījamo sapulci atjaut man demonstrēt šo veco vīru pilnīgi!

Izrīkotājs, no šausmām sastindzis, neteica ne vār'da. Kāds zālē piecēlās. Sievietes bija tuvu histērijai.

Un tieši tai mirkli profesora Hizertona sejā parādījās atdzīvošanās zīmes. Acīs, kas visu laiku bija neapzinīgi maldījušās, parādījās saprāts. Viņa skatiens atdūrās uz savu roku, un šai skatienā pazibēja šausmas. Viņš sakoda zobus, vaigu kauli izspiedās. Izrāvis roku no Lepsiusa pirkstiem, Hizertons pēkšņi palēcās un ieķērās viņam krūtīs

Resnītis iekliedzās, zāle ievaidējās. Divi liela auguma miliči, iznākuši no estrādes kulisēm, atrāva profesoru Hizertonu no Lepsiusa. Lai gan viņi bija liela auguma un muskuļaini, viņi tikai ar pūlēm varēja noturēt šo nelielo vīrelīti.

—   Turpiniet! — kāds uzsauca no zāles. — Tagad vairs nedrīkst apstāties!

—   Es turpināšu … — ar mokām atbildēja Lepsiuss, aukstus sviedrus no pieres slaucīdams. — Es turpināšu un pabeigšu. Šis profesors nav profesors! Viņš nevar būt garīga darba strādnieks. Viņš ir no tiem, kam savā dzimtenē zeme deg zem kājām, no tiem, kas noderējuši man par novērojumu objektu!

Ar šiem vārdiem Lepsiuss apņēmīgi piegāja pie Hizertona, sagrāba viņa sniegbaltos kuplos matus — un norāva. Zāle iekliedzās. Sirmgalvja vietā miliču rokās raustījās cilvēks vidējos gados ar koši sarkaniem matiem. Viņa bārda bija nokritusi uz grīdas.

—   Kapteinis Greguars! — iespiedzās Bisks, traukdamies uz estrādes pusi. — Slepkava! Turiet viņu!

Bet Bisku nelaida augšā uz estrādes. Tingsmeistara dzelžainie pirksti saspieda viņa roku.

—   Skaties un klausies! — Tingsmeistars viņam pavēloši čukstēja. — Gan pienāks ari tava kārta.

Bet Lepsiuss, nosviedis balto parūku zemē, bezbailīgi satvēra arī sarkano. Viens mirklis — un sarkanmatainā cilvēka vietā zāles priekšā raustījās nobālis brūnēts ar saviebtu seju, bālasinīgām lūpām un zibsnījošām acīm.