Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Profesors pārlaida zālei skatienu un klusā, šļupstošā balsī sāka savu referātu. Viņam iepretim līdz šim tukšajā, ārzemju viesiem paredzētajā ložā lēnām atvērās durvis. Cits aiz cita tur ienāca senators Notebits ar meitu, baņķieris Vestinhauzs un daži amerikaņu rūpnieki, uz mirkli piesaistīdami sev visas zāles skatienus. Bija skaidrs, ka ārzemju viesi ir par kaut ko satraukti un izsisti no sliedēm. Vestinhauzs bija bāls un tikko spēja saķert savu monokli, kas vai ik brīdi krita laukā no rokām. Viņam acīm redzot trūka gaisa, un viņa krūtis strauji cilājās. Amerikaņu rūpnieku sejās bija nesaprašana; viņi klusēdami pārmija skatienus.

—  Acīm redzot baumas par bumbiņu jau aizklīdušas, — Sorovs pačukstēja Tingsmeistaram, norādīdams ar uzacīm uz viņu pusi.

Bet šai mirklī senatora sprogainā meita, kas ar ziņkāri skatījās zālē, pēkšņi šausmās iekliedzās:

—  Maska! Maska!

Tūlīt pēc tam atskanēja baņķiera Vestinhauza spiedzīgā balstiņa:

—   Vivi! Vivi!

Šie kliedzieni, kas sacēla skandalu zinātnieku sabiedrībā, dīvainā veidā satrauca sārto, labsirdīgo vecīti uz estrādes. Viņš pārstāja šļupstēt. Viņa acu redzokļi vērās turp, kur pārliekušies pāri ložas malai skatījās Vestinhauzs un Gresa, dīvaini izplētās un nekustīgi apstājās pie nobālušā pārīša. Un tai pašā mirklī, rokām drudžaini raustoties, profesors Hizertons noģība.

Kongresa izrīkotājs pieskrēja pie viņa ar glāzi ūdens. Profesoru piecēla un apsēdināja krēslā. Bet visi mēģinājumi dabūt viņu pie samaņas bija veltīgi: viņš drebēja, acīm bezprātīgi maldoties apkārt, neatbildēja uz jautājumiem un neizrādīja ne mazāko nodomu turpināt referātu.

Sekojot šai scēnai, Tingsmeistara seja kļuva nopietna. Viņš paskatījās uz doktoru Lepsiusu. Bet tas jau bija izstrādājis rīcības plānu.

Aizpogājies līdz pašam zodam un izņēmis no kabatas paku kaut kādu papīru, viņš stingriem soļiem devās pie izrīkotāja un pačukstēja tam dažus vārdus. Izrīkotājs palīdzēja viņam uztrausties uz estrādes, pierakstīja savā grāmatiņā viņa uzvārdu un vērsās pie publikas.

—   Profesors Hizertons nejūtas labi, viņa spēkos, diemžēl, nav nobeigt savu runu. Viņa vietā pazīstamais Amerikas klinicists doktors Lepsiuss nolasīs referātu par viņa atklāto Vertebra media sive bestiaria [6].

Tai pašā brīdī resnītis pievēlās pie estrādes malas. Viņš nostājās pie profesora Hizertona krēsla, pārlaida publikai dedzīgu skatienu un pakratīja gaisā papīru žūksnīti.

—   Lēdijas un džentlmeņi, — viņš iesaucās skanīgā balsī, — visu mūžu esmu gaidījis šo brīdi! Esmu gaidījis brīdi, kad varēšu pastāstīt par savu atklājumu pasaules zinātnieku sanāksmē un nodemonstrēt to ar dzīvu objektu. Viss ir sagadījies kopā vislabākā veidā: ir sapulce, ir zinātnieki, ir objekts! Atļausiet man nesteigties, lēdijas un džentlmeņi! Bet jums atļausiet ieteikt būt ļoti uzmanīgiem, sevišķi uzmanīgiem, jo tam, ko es jums teikšu, ir jāsatricina visa cilvēce!

Šī runa nemaz neatgādināja zinātnieka referātu. Bet Lepsiusa balss pauda tādu spēku, viņa tuklā seja pieņēma tik impozantu izteiksmi, ka mierīgā un lepnā publika neizprotamā uzbudinājumā saspiedās ciešāk. Pat Sorovs, Bisks un Tingsmeistars pievērsa viņam savus skatienus. Pat Arturs Morlenders, spiezdams klusītiņām Vivianas roku, čukstēja viņai:

—  Arī labais, vecais Lepsiuss ir šeit!

Pat Ilinoisas ģenerālprokurorā tēraudcietās acis it kā draudzīgi pakavējās pie Lepsiusa.

Vienīgi profesors Hizertons gulēja savā krēslā, smagi elpoja un neizrādīja par visu ne mazāko interesi.

—   Es sākšu ar notikumiem tālā pagātnē… — Lepsiuss turpināja. — Pirms daudziem gadiem es nokļuvu praksē kādā Eiropas aristokrātiskā kūrortā. Te es iepazinos ar savu pirmo pacientu, ministru, kas bēga no revolūcijas. Tauta viņu pirms dažiem gadiem bija padzinuši. Kopš tā laika viņš klīda pa svešām zemēm, ēda

un dzēra viņam nepierastus ēdienus un dzērienus un neredzēja visapkārt sev to vidi, kas uztur cilvēku, tāpat kā labi sastrādāta un mēslota zeme uztur stādu, un saucas par dzimteni. Viņš sūdzējās, ka kopš kāda laika mazliet klibojot un jūtot nelielas sāpes mugurkaulā. Es viņu ārstēju ar masažām, vannām, ūdeņiem. Tas nepalīdzēja. Tad es rūpīgi izpētīju viņa mugurkaulu. Mani pārsteidza, kungi, niecīgs plankumiņš, mazlietiņ lejpus skriemeļa sataustāms uztūkums un starp trešo un ceturto ribu dīvains puns, kas spieda manu pacientu kaut kā zemu turēt plecus. Zaudējis vēlāk ar pacientu saskari, es šo gadījumu aizmirsu.