Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Ei! — iekliedzās mūsu ceļotāji, mezdamies sunim pakaļ un atstādami iepakaļ Bisku, kas mazliet piekliboja.

Bet panākt Bjutiju bija diezgan pagrūti. Viņi drāzās pa Petrogradas ielām zibens ātrumā, nepievērsdami uzmanību miliču svilpieniem, un laikam būtu palikuši bez elpas, ja Bjutija nebūtu apstājusies pie skaistas pils durvīm, kas bija izgreznotas ar milzum lielām afišām.

PSICHIATRU KONGRESA ATKLĀŠANA

1.  Apsveikumu runas.

2.   Profesora Bechtereva referāts.

3.   Profesora Hizertona referāts,

— Velns lai parauj! — Lepsiuss norūca, pienācis pie afišām. — Vai tas te nav cirks, un vai Bjutija nav mūs atvedusi te pie saviem četrkājainajiem draugiem?

—   Suns nav no tādiem, — Miks atbildēja. — Mums jāapdomā, ko iesākt.

—   Tur nav ko apdomāt! — iebilda Lepsiuss, kura lingvistiskās spējas šoreiz izrādījās savos augstumos. Viņš bija paguvis izlasīt afišas un svinīgi pavērsās pret Tingsmeistaru: — Mani draugi, te ir uzraksti visās valodās, pat itāliešu. Šai pilī notiks — psichiatru kongress! Te uzstāsies profesors Hizertons! Pagaidīsim kaut kur viesnīcā, kamēr kongress tiek atklāts, un galvoju jums, ka mēs tur iekļūsim!

Pēc divām stundām, pieklājīgā izskatā un turēdami Bjutiju ķēdītē, viņi jau stāvēja kopā ar Bisku, kas bija viņus tomēr panācis, pie ieejas pilī.

—   Profesors Lepsiuss! — resnītis pateica, pieiedams pie sarga un bāzdams viņam pie sejas savus dokumentus.

—   Mea mecum. Asistenti! — Ar šiem vārdiem viņš norādīja uz Bisku, Tingsmeistaru un Bjutiju.

—   Suni nedrīkst ievest, — stingri atcirta sargs.

—   Nāc šurp, sunīt! Nāc, draudziņ, pasēdi pie manis būdā.

—  Tas ir izmēģinājumu suns, jūsu zinātnieka Pavlova audzēknis, — ne mazāk stingri paziņoja Lepsiuss. — Tam noteikti jābūt klāt, kad lasīs referātus.

Sargs, pakasījis pakausi, ielaida visu kompāniju, bet Bjutija viņam draudzīgi paluncināja ar asti.

—   Jūs, doktor, te esat ļoti noderīgs cilvēks, — ne bez cieņas pačukstēja viņam Tingsmeistars, — tikai paturiet prātā: kamēr jūs te medīsiet savu Hizertonu, man jānoķer savs Ciče.

—   Bet man — savs Greguars! — Bisks pārtrauca.

Psichiatru kongress jau ritēja pilnā sparā, kad mūsu

trīs ceļotāji iejuka cilvēkos un ātri aizspiedās līdz estrādei.

Lai gan bija dienas gaisma, zālē mirdzēja simtiem elektrisko spuldžu. Abās pusēs parteram atradās greznās diplomātisko pārstāvju ložas. Parterī bija sapulcējies viss krievu zinātnes zieds. Koridoros un ejās drūzmējās skolu jaunatne. Bet uz bagātīgi ar zaļumiem un portretiem izgreznotās estrādes atradās garš galds, aiz kura profesors Bechterevs tikko kā bija sācis referātu.

Tingsmeistars uzmanīgi palūkojās visapkārt. Viņa zilās acis slīdēja no vienas sejas pie otras, līdz pēkšņi kāds viņam iečukstēja ausī:

—   Mend-Mess!

—   Mess-Mend! — viņš satrūcies atbildēja.

Viņam uzlika roku uz pleca techniķis Sorovs, viss pārklāts ar slikti sadzijušām sava purva drudža vātīm, novājējis un bāls.

—   To gan nezināju, ka tevi te sastapšu, vecais! — viņš satraukts čukstēja. — Šodien izlādējām mūsu bumbiņu, tu jau zini, draudziņ. Nu, ari fašistu kungi nepalika tukšā! Mēs ar zēniem mazlietiņ viņus pasturmējām…

—   Kur ir Ciče, Sorov?

—   Gan jau ieraudzīsi, Mik, — Sorovs mierīgi atbildēja.

Tingsmeistars uzmanīgi pārlaida skatienu publikai.

Trešajā partera rindā blakus un rokrokā sēdēja bāls pārītis: Arturs Morlenders ar sirmu matu šķipsnu un vājiņā Viviana. Mika zilās acis pārslīdēja arī šīm divām sejām. Viņš gribēja kaut ko pačukstēt Sorovam, bet tai mirklī zāle nodrebēja vētrainos aplausos. Bechterevs bija beidzis referātu. Viņš piecēlās, nolieca sapulcējušos priekšā savu lauvas galvu un nogāja no skatuves.

Kongresa izrīkotājs uznesa nākamajam runātājam jaunu tējas glāzi, sakārtoja krēslus, tad vairākās valodās paziņoja:

—  Tūlīt notiks profesora Hizertona referāts par nervu centru pārveidošanos hipnozes iespaidā.

Aizritēja dažas mokošas minūtes. Miks Tingsmeistars neviļus pašķielēja uz Lepsiusu. Resnītis stāvēja, cieši raudzīdamies uz estrādi, un nemanīja nekā un nevienu. Nāsis viņam drebēja, acu zīlītes bija kļuvušas šauras kā pēdu dzinējam sunim.

Vēl daži mirkļi, un atskanēja klusi, vecīgi soļi. Viņu priekšā parādījās profesora Hizertona nelielais augums; viņš bija balts kā ābele, apaudzis ar kuplu, sniegbaltu bārdu, sārtu seju kā zīdainim, priecīgs, mīļš, lēnprātīgs vecītis, kurš pavērsa uz zāli no kuplo uzaču apakšas mazliet izklaidīgu, labsirdīgu zinātnieka skatienu. Zālē atskanēja nevaldāmi aplausi.

Bisks nošņācās un paraustīja Lepsiusu aiz svārku stērbeles. Resnītis tomēr turpināja skatīties uz nabaga profesoru ar niknu izmisumu. Viņš bija vīlies, sagrauts, iznīcināts.