Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Tai brīdī es domāju, ka manas stundiņas skaitītas. Es ieķēros vaļējā spraugā, iesviedu pudeli ūdenī, te pēkšņi šī sprauga ierāva mani it kā piltuvē, sāka valstīt pa zobratiem un salauza pamatīgi kaulus. Nebūtu es skots Bisks, tad laikam no manis būtu iztaisīta kotlete. Tikai kaut kāda laimes gadījuma pēc es aizķēros aiz stieņa un tiku iesviests šai kaktā ar pārlauztām kājām. Dienas trīs man tecēja asinis. Te nekad nav gaismas. Reizes divas noklaudzēja slēptuves durvis un garām aizslīdēja kāds, par laimi mani nepamanījis. Vienreiz no slēptuves izlēca suns. Tas aplaizīja man brūces, izlaizīja vātis, sameklēja sausiņus un ūdeni, pienesa tos klāt. Sausiņus — zobos, bet ūdeni — ar mēli. Nebūtu bijis tik tumšs, es būtu varējis to apskatīt. Goda vārds, man likās, ka tā bija Bjutija! Es noplēsu krekla stērbeli un tumsā ar savām asinīm uzrakstīju:

BISKS. TORPĒDA

un piesēju stērbeli sunim pie kājas. Kopš tās dienas man sāka kjūt labāk, Mik! Tad kādu dienu šūpošanās aprima, un es sapratu, ka mēs esam apstājušies, ar spraugu kaut kas sāka notikt: tā sakustējās, sagriezās, suns metās tajā iekšā un nozuda caurumā. Jā, Mik, es lieku galvu ķīlā, ka tas bija kapteiņa beigtais suns, kas visu mūsu brauciena laiku zem klāja kauca!

—   Tā, draudziņ, bija Bjutija! — Miks priecīgi iesaucās. — Viņa jau arī atgādāja mums tavu stērbeli. Bet tagad mēs abi kopā pameklēsim Čici!

—   Kas par Čiči… — Bisks klusi noteica, un balss viņam iedrebējās. — Piemini manus vārdus, Mik, galvenais noziedznieks nav neviens cits kā sarkanmatainais kapteinis Greguars!

—   Nu, atvainojiet! — Lepsiuss mierīgi norūca, iebāzis mutē sausiņu. — Es dzirdēju visas jūsu runas, mani draugi. Es kombinēju faktus. Deru uz simtu pret vienu, ka galvenais noziedznieks ir profesors Hizertons!

Nebija šie vārdi vēl pateikti, kad suns krampjaini iekaucās. Viņiem zem kājām sākās ritmiska līgošanās; visa viņu slēptuve sāka vienmērīgi kustēties.

—   «Torpēda» paceļ enkuru! Mēs atkal braucam! — skumji iesaucās Bisks.

Tai pašā laikā, kad šie trīs kopā ar suni devās tālā ceļojumā, nenojauzdami, kurp, augšā, kādā no «Torpēdas» kajitēm, uz Kronštati brauca nerunīgais un cienīgais Ilinoisas štata ģenerālprokurors misters Tusks, atstājis izglābto Druku laimīgās mātes gādībā. Viņš bija iegājis savā kajitē, neviena nemanīts. Visu brauciena laiku viņš ne reizi neparādījās uz klāja. Un, kas visbrīnumainākais, viņu ne reizi nebija redzējis pat pats kapteinis Greguars.

Piecdesmit ceturtā nodaļa DĀVINĀMAIS PULKSTENIS

— Nu, bet tagad var arī ziņot, — noteica pie sevis Sorovs, veltīgi izgaidījies Loriju, Nedu un Vilingu.

Drudzis bija pilnīgi pārgājis, atstājot aiz sevis, kā tas Sorovam arvien mēdza notikt, vātis un čūlas.

Aplīmēts ar plāksteriem, bet priecīgs un apmierināts, Sorovs izgāja no sava mitekļa un steberēja uz Petrogra- das padomi. Vakarā vajadzēja notikt svinīgajai sēdei, kurā tiks paziņots tirdzniecības līgums ar Ameriku. Un tad arī pasniegs dāvanu … Sorovs zināja, ka Kreslinga nodomi izjaukti un tiešas briesmas krievu biedriem nedraud, bet kur gan palikusi dāvana? Un kas to pasniegs? Un kur jaunais Morlenders un Viviana Ortone? Uz visiem šiem jautājumiem viņam nebija atbildes. Un vajadzēja papūlēties, lai izlaiž zēnus brīvībā.

Tomēr pie Petrogradas padomes durvīm viņu gaidīja pārsteigums. Gara auguma milicis, kas stāvēja pie durvīm, īsi viņam paziņoja, ka sēde jau notikusi.

Pie desmitiem jautājumu, kas mocīja Sorovu, pievienojās vēl jauni. Kad un kāpēc pārcelta sēde? Kas tajā noticis? Vai dāvana pasniegta?

Paklaiņojis bez mērķa pa ielām Petrogradas padomes tuvumā, Sorovs beidzot nolēma ielūkoties mājā uz Moi- kastrita, kur dzīvoja neīstais Vasilovs. Bet arī tur bija tukšs un kluss. Pie durvīm vairs nesēdēja priecīgais zābaku spodrinātājs, uz trepēm neviens nenāca pretī, Vasilova istabas durvis bija aizslēgtas ar priekškaramo atslēgu.

Sorovs sadrūma un lēnām izgāja uz ielas. Nav zināms, kur viņš būtu tvēries, ja viņam pēkšņi pie auss nebūtu atskanējis priecīgs «Mend-Mess» un pār plecu pieliecies Lorija smaidošais purns, kas cietuma maizē un cietuma bezdarbībā bija krietni vien apvēlies apaļāks.

—   Mess-Mend! — Sorovs aši atbildēja, nespēdams valdīt savu prieku. — Kā tad tu te gadījies? Kur pārējie?

—   Es, vecīt, skraidu pa visu Petrogradu, tevi meklēdams. Pēc smakas saodu, kur tu iesi. Cilpo mudīgāk, mūs gaida pie biedra Rebrova, bet pa ceļam es tev pastāstīšu visu, kas noticis, tā kā avīžu romānā, ar turpinājumiem …

Un kamēr viņi soļoja pa ielām, Lorijs Lens — gandrīz skriešus, bet Sorovs — palēkdamies, tikko spēdams tikt līdzi — Lorijs ar baudu un sakarīgi izstāstīja viņam par notikumu Aeroelektrostacijā, par mīklaino ceturto Vasilovu.