Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Ja Mikaels Tingsmeistars būtu bijis skolots cilvēks, viņš tūliņ būtu atklājis, ka burti nepavisam nav galvenais runas veidošanā un varētu pat uzrakstīt latīniski veselu sējumu par putnu un suņu valodu. Bet tagad viņš aprobežojās vienīgi ar dunku, atgrūžot Tomu no Van-Gopa un uzmetot ciešu.skatienu vienam un otram. Toms un Van-Gops klusēdami kasīja pakaušus.

—   Tā, zēni, — viņš lēnām teica. — Jūs esat velnišķīgi izlaidušies! Acīm redzot noklausīšanās un noskatīšanās bojā arī mūsējos Klausieties ar abām ausīm: es došos ar Bjutiju meklēt Čiči. Visai mūsu savienībai tas jau ir darīts zināms. Ja kas gadīsies, jūs saņemsiet no manis ziņu. Es novietošu te uztvērēju un ņemšu sev līdz bateriju.

— Mik! — Toms un Van-Gops iekliedzās vienā balsī. — Viņš tevi nomušīs, neej!

Tingsmeistars klusēdams izdzēsa pīpi, novietoja nišā, kur atradās Van-Gopa sarga būda, nelielu uztvērēju un aizskrēja kopā ar Bjutiju pa sienām uz «Patricianas» augšējo stāvu. Toms un Van-Gops kā pasisti vilkās viņam nopakaļus.

Setto no Diarberkiras tīksminājās pilnīgā mierā. Neviens no izbēgušajiem pretendentiem netraucēja šai klusajā sezonā viņa viesnīcas sienas. Pat kņazs Teofans Obolonkins bija aizbraucis diplomātiskā vizitē pie jaunā Alžirijas beja, kuru viņam vajadzēja pierunāt atklāti uzstāties pret Padomju Krieviju, un tāpēc viņš pārtulkoja alžiriešu valodā krievu rakstnieka Gogoļa apvainojošus izlēcienus. Viesnīcā viss bija kluss un izmiris, un Tingsmeistars bez jebkādām pūlēm nokļuva līdz istabai bez numura.

Viņš piedūra pirkstu neredzamai svītriņai, un durvis, kas bija no iekšpuses aizslēgtas, nedzirdami atvērās. Toms un Van-Gops iegāja viņam līdz.

Čices istaba šķita vēl pamestāka nekā agrāk. Putekļu kārta uz mēbelēm pacēlās gandrīz vai augstāk nekā dolara kurss. Diedziņš, no kura Miks nesen bija norāvis fabrionita akmentiņu, vēl arvien šūpojās pie aizkara.

—  Man rādās, te tā kā neviens nebūtu bijis! — Apliks noteica, paskatījies uz visām pusēm.

Viņš bez jebkādām pūlēm atrada lūku, klusi pacēla grīdas dēli un pasauca Bjutiju.

—   Sunīt, — viņš teica, — tu braši veici pirmo gājienu, tagad tev jādodas otrajā. Atrodi cilvēku, kas ož pēc šīs vietas, jūti!

Viņš vairākas reizes piegrūda Bjutijas purnu pie mantām kaktā, kur vēl varēja būt saglabājusies Cičes smaka, un iestūma suni lūkā. Bet, pirms Miks devās tam nopakaļus, viņš pagriezās pret skursteņslaucītāju un ūdensvada labotāju.

—   Mend-Mess, zēni! — viņš sacīja tiem nopietni. — Nedzeniet velnu.

—  Mess-Mend, Mik! — abi dedzīgi atbildēja.

Tingsmeistars pamāja viņiem ar roku un nozuda lūkā. Suns viņu sagaidīja, satraukti elsodams un mēli izkāris.

Viņi taustījās tumsā pa garu, kāpņveidīgu koridoru, kas bija izlikts ar gludām akmens plāksnēm, Tingsmeistars iededza rokas lukturīti un devās uz priekšu, turēdams Bjutiju saitē. Bezgalīgā eja slīdēja arvien zemāk un zemāk, līdz beidzot pārvērtās par tuneli, retumis paplašinādamās un kļūdama par ieapaļu nišu. Viņi līda uz priekšu, nedzirdēdami ne mazāko skaņu, līdz Mikaela kāja pret kaut ko atdūrās. Viņš izbrīnā iekliedzās.

Tā bija sliede. Pa tuneli stiepās viensliežu ceļš.

Miks noliecās un rūpīgi izpētīja sliedi, aplūkoja uzgriežņus, skrūves, nagliņas. Darbs bija sens, stiprs, bet ne amerikaņu fabriku. Tad viņš devās tālāk, laiku pa laikam paskatīdamies pulkstenī. Velns parāvis! Viņi gāja jau gandrīz vai pus dienu, bet priekšā arvien vēl melnoja tā pati tuneļa ala, kas aizstiepās bezgalībā, un, ja būtu no turienes parādījies noslēpumains vagons, kā Miks, tā Bjutija būtu sašķaidīti.

Desmit stundas nogājis un galīgi piekusis, Tingsmeistars ielīda nišā, izņēma gabalu maizes un sāka ieturēt maltīti. Bjutija, nemaz nejuzdama nogurumu, notupās viņam blakus, asti luncinādama un uzķerdama no saimnieka rokām pasviestos maizes kumosus.

— Mēs droši vien esam jau ārā no pilsētas, Bjutij,— domīgi teica Miks. — Tādas lietas kā šo tuneli bez sevišķa nodoma nebūvē. Mēs abi dzenamies pakaļ lielam zvēram.

Paēduši un atpūtušies viņi devās tālāk. Vienmuļais ceļš jau sāka Mikaelu nomākt līdz nelabumam, kad pēkšņi viņš ieraudzīja, ka tunelis taisa krasu pagriezienu un sliežu ceļš pēkšņi izbeidzas. Tai pašā mirklī Bjutija aizskrēja viņam garām, atskatījās ar gudru, lūdzošu skatienu atpakaļ un bez trokšņa metās uz priekšu. Miks, ko kājas nes, skrēja tai pakaļ.

Cik gan liels bija viņa brīnums, kad aiz pagrieziena viņš ieraudzīja, ka suns kā traks lec sienā, pa reizei iesmilkstas un kulsta asti. Piegājis sunim klāt, Tingsmeistars juta kādas rokas krampjainu spiedienu, un aizsmakusi balss pavisam tuvu teica:

—   Esmu par jums neizsakāmi priecīgs, ser! Laimīga sastapšanās, kas nes pestīšanu!

Miks veltīgi meklēja ar acīm cilvēku, kas bija sacījis šos vārdus, līdz beidzot pamanīja sienā paslēpto spraugu, ne garāku par aršinu. No ārpuses cilvēks nemaz nebija redzams, un, ja nebūtu Bjutijas, Miks mierīgi būtu pagājis tam garām. Spraugā bija redzama it kā drudzī dreboša cilvēka galva pinkainiem matiem, bālu seju, un izstiepta roka.