Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Pēc diviem trim kvartaliem viņi apstājās pie eleganta nama ar šveicaru, liftu un apzeltītu lifta režģi. Tusks iegāja iekšā, dabūja izziņu un pēc minūtes iznāca.

—   Krasta šoseja 174, — viņš aprauti pateica šoferim.

Tagad viņi drāzās ārā no pilsētas. Cita pēc citas gan pa labi, gan pa kreisi pazibēja mirdzošas ielas, pilnas ar cilvēkiem. Sākās kaila šoseja ar drūmām, retām mājām, ko apņēma augļu dārzi, bezgalīgas sētas un ģimenes dārziņi.

Gājēju kļuva arvien mazāk un mazāk. Beidzot automašīna nogriezās sāņus, iebrauca asfaltētā pagalmā un apstājās pie drūma, melna stiepļu pinuma žoga, aiz kura plētās parks.

—   Gaidiet mani te. Ja nevarat sagaidīt, celiet trauksmi. Es esmu Ilinoisas štata ģenerālprokurors, — Tusks pavēlošā tonī teica šoferim, izlēkdams no mašīnas.

Uz mistera Tūska zvanīšanu durvis pavēra gara auguma vīrietis baltā virsvalkā ar baku rētām izkropļotu seju.

—   Kas vajadzīgs? Šodien publiku nepieņemam! — Viņš rupji uzkliedza, nenoceldams ķēdi.

Tusks pavicināja savus dokumentus:

—   Šai pašā mirklī ielaidiet mani! Es esmu ģenerālprokurors, kas atsūtīts šurp revidēt vājprātīgo namu.

—   Direktora nav Ņujorkā, ser, — apjucis atbildēja vīrietis. — Man ir pavēle nelaist nevienu, kamēr viņš atbrauc.

—   Valsts noteikusi izdarīt reviziju tieši tai laikā, kad direktori izbraukuši, — neapmulsdams atbildēja Tusks, cieši raudzīdamies vārtsargā. — Ielaidiet, kamēr es neesmu pasvilpis policistam.

Stipri nobālēdams, vārtsargs nocēla ķēdi.

Tusks ātrā gaitā devās iekšā, sataustīja savu revolveri un palaida pa priekšu garo vīrieti. Tas negribīgi veda viņu pa patumšiem, drūmiem koridoriem ar neskaitāmām durvīm. Aiz durvīm atskanēja mežonīgi brēcieni, raudāšana, uzbudināti nelaimīgo kliedzieni, no kuriem nervozākam cilvēkam būtu apstājušās tecēt dzīslās asinis. Bet Tusks gāja mierīgi, pavēlēdams atslēgt kameras un ar drošu aci tajās ielūkodamies. Viņš redzēja nomocījušos, mirstošos, tādus, kas raustījās krampjos, tādus, kas sastinguši raudzījās vienā punktā, tādus, kas dejoja, jāatzīst, tie izskatījās vēl šausmīgāki nekā pirmie. Bet vissatriecošākfe bija dīvaini, bāli cilvēki ar noskūtiem matiem; tie sēdēja kā sargu suņi, piesieti pie sienā iestiprinātas ķēdes. Kādam no viņiem bija izgriezta mēle.

—   Es esmu vesels, — čukstēja misteram Tūskam viens no bālajiem, pieķēdētajiem cilvēkiem. — Mani te tur radinieki. Izmeklējiet manu lietu!

—   Viņi visi tā runā! — noņurdēja vārtsargs, trulā naidā pašķielēdams uz nelaimīgo.

Tusks paprasīja gūstekņa vārdu un uzvārdu, pierakstīja savā grāmatiņā, izgāja koridorā un cieši paskatījās vārtsargā:

—   Vai jūs man parādījāt visas kameras?

—   Visas! — vīrietis atcirta.

—  Jūs melojat! Ievediet simt trīsdesmit otrajā numurā!

—  Tur sēž direktora radinieks, mēs par to atbildam, — vārtsargs nomurmināja, vispirms nobālēdams, tad kļūdams sarkans un visupēc — violets.

Tusks paskatījās uz viņu pavēloši, un vīrietis nedrošā gaitā devās uz priekšu.

Viņi iznāca uz trepēm un sāka kāpt lejā. Viens, divi, trīs stāvi… Sienas sāka klāt mitrums, trepju telpā bija jūtama riebīga pelējuma smaka; blāvi dega spuldzītes. Dziļi lejā stiepās vēl kāds koridors ar dīvainām nišām.

Te valdīja pilnīgs klusums. Nebija dzirdama neviena skaņa, izņemot klusu ūdens pakšķēšanu gar sienu. Soju troksnis dobji dunēja ausīs.

Vārtsargs nožvadzināja atslēgu saišķi un ar lielām pūlēm pagrieza smago dzelzs slēdzeni.

132. kamera bija tumšs, mitrs pagrabs. Gaisma iespīdēja pa koridora logu. Kaktā uz salmiem sarāvies gulēja gūsteknis.

Vārtsargs pavērsa pret viņu laternas gaismu. Guļošais cilvēks sakustējās, pietrūkās kājās, pagrieza pret misteru Tusku nobālušo seju un mežonīgi iekliedzās.

—   Nebaidieties, es esmu Ilinoisas štata ģenerālprokurors! — misters Tusks noskaldīja, pieiedams viņam gluži klāt un cieši viņā paskatīdamies. — Es saņēmu jūsu vēstuli. Izmeklēšana sākta. Ģērbieties, es ņemu jūs līdz!

Vārtsargam izkrita no rokām atslēga.

—   Profesors mani nositīs! — viņš bikli nomurmināja. — Es neizlaidīšu šo cilvēku, lai tas būtu kaut vai pats prezidents!

—   Paejiet sānis, mīļais! — Tusks uzsauca, pavērsdams uz viņu savas pelēkās acis. — Kas par muļķībām! Izsniegt misteram Drukām apģērbu! Viens, divi, trīs!

Pēc desmit minūtēm Tusks un Roberts Druks pavisam mierīgi izgāja pa vājprātīgo nama durvīm un pārbiedētajam šoferim par lielu prieku iesēdās automašīnā.

—   Nu, — Tusks aprautā balsī teica, kad automašīna sakustējās, — es jūs klausos, Druk.

Piecdesmit otrā nodaļa DOKTORS LEPSIUSS MEKLE PROFESORU HIZERTONU

Miss Smoula bija pietupusies, bet mulats Tobijs pakāpies viņai uz pleciem. Viņi nepavisam nerādīja akro- batiskus numurus. Viņu mērķis bija atslēgas caurums durvīs, kas veda uz doktora Lepsiusa kabinetu.

—   Sēž! — miss Smoula čukstēja, birdinādama asaras. — Sēž mūsu draudziņš tai pašā vietā kopš paša rīta! Ne ēd, ne zvana, ne staigā, ne baras… Dieviņ tētiņ, es sākšu brēkt pilnā balsī!