Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Aiz durvīm viss apklusa, tad noskrapstēja atslēga; dziļāk istabā nodunēja basās kājas, un Dots vājā balsī aicināja Tusku: «Laipni lūdzu ienākt.»

Tusks nelika sevi ilgi lūgt un vispirms uzdūrās uz Dota krāšņo statuju, kas vērsa pret viņu no tukšās svārku piedurknes revolvera stobru. Pārgājis pāri istabai, viņš ieraudzīja gultā zem segas otru Dotu, vīrieti ar melnām ūsām un labsirdīgu seju.

—   Apsēdieties, ser, — vīrietis laipni teica, — un, ja vēlaties smēķēt, tur ir lieliski Havanas cigāri. Par manu izturēšanos nebrīnieties. Kad nelaimīgs un vāja rakstura cilvēks kā es ir novests līdz trakumam, viņš pārspīlē, ser, visus cilvēciskos pašaizsargāšanās paņēmienus.

—   Kas jūs novedis līdz trakumam? — Tusks sausi noprasīja, aizsmēķēdams cigāru.

—   Rudais sešdesmitgadīgais velnēns, ser, kas sadomājis mani apprecēt.

—   Nezinu nekā tamlīdzīga četrdesmit jūdžu apkaimē, — Tusks atcirta, pūzdams aromatiskus dūmu ripuļus kā rūdīts pīpmanis. — Es esmu atnācis pie jums, mister Dot, svarīgā jautājumā. No kaimiņu kotedžas aizbēguši kalpi, atstādami likteņa varā triekas ķertu sirmgalvi un cienījamu, pavecāku lēdiju, viņa meitu. Es nosūtīju vienu no jūsējiem pakal, bet es lūdzu jūs nekavējoties dot viņiem palīgā pusi no saviem cilvēkiem. Teikšu vēl vairāk: mana personīgā uzturēšanās šai simpātiskajā ģimenē, diemžēl, tuvojas beigām.

Dots klausījās, acis ieplētis. Viņa seju pārklāja sārtums.

—   Un rudais velnēns netaisījās jūs apvārdot, ser? — viņš apjucis ievaicājās.

—   Atkārtoju, — Tusks asi atbildēja, — es neesmu dzirdējis nekā tamlīdzīga. Padzīvojusi lēdija, kotedžas saimniece, pelna visu cieņu. Ģērbieties!

Pilnīgi apstulbis, Dots paklausīja, tāpat kā nepazīstamā džentlmeņa stingrajai balsij bija paklausījuši visi citi. Dots uzvilka pēc kārtas visus savus tualetes piederumus, noskaloja seju, iedzēra kādu malku no pudeles, paņēma cepuri un drūmi noteica:

—   Nu tad ejam, velns lai mani parauj ar abām kājām un galvu.

Pret šo mistera Dota dīvaino novēlējumu nesatricināmi mierīgais Tusks neizrādīja ne mazāko protestu. Priekštelpā viņi uzdūrās aiz bailēm sastingušajiem kalpiem, un Dots nokomandēja pusei no tiem nākt viņam līdz.

Pa to laiku kotedžā bija sākusies saimnieciska rosība. Miss Milki bija savu tēvu izstūmusi ar krēslu uz terases, izvārījusi viņam olu un tikko gribēja sākt barot, kad viņas roka sāka stipri trīcēt, bet seja nobālēja.

Divi vīrieši straujiem soļiem, nesdami cepures rokā, pienāca pie terases un dziļi palocījās.

—   Misters Dots atnācis lūgt, jūs, dārgā miss Milki, atļaut viņam palīdzēt atvest atpakaļ kalpus. — Tusks laipni sacīja, pastumdams uz priekšu apmulsušo arkan- zasieti, kura ieplestās acis nekustīgi raudzījās uz to, kas sēdēja rudā velnēna vietā.

—   Pateicos jums, ser, — satraukti atbildēja pavecā lēdija, — es tomēr tiku galā ar rīta kafiju. Jūsu tiesa ari ir izvārīta un, ja misters Dots neatteiksies no brokastīm, es ieliešu arī viņam.

Viņa ar pašcieņu pamāja abiem vīriešiem un pati atnesa no virtuves brokastis.

Pēc pusstundas misters Dots, iepazinies ar jaunajiem apstāk]iem, sāka attīstīt savu teoriju, kā visātrāk izaudzēt jaunu tītaru šķirni, bet viņa nēģeri nodarbojās kotedžā ar saimniecības darbiem.

—   Man laiks braukt, — ar nožēlu teica misters Tusks, paskatījies pulkstenī. — Es jūs, draugi, pametīšu uz mēnesi, lai… kas tad tas? — pēdējie mistera Tūska vārdi attiecās uz rīta debesīm, kas pēkšņi izskatījās it kā pirms saules aptumsuma.

Visi paskatījās augšup un pietrūkās no savām vietām. Viņu kotedžai tuvojās milzīgs, melns mākonis. Tas slīdēja, aizsegdams horizontu un slīgdams arvien zemāk un zemāk. Drīz vien no mākoņa atskanēja jocīgas skaņas, kas izklausījās pēc smieklu šaltīm.

—   Vārnas! — Dots iekliedzās. — Mēs esam pagalam! Tās nolaidīsies zemē, pārklās visus mūsu sakņu dārzus, laukus, dārzus! Dauziet, kliedziet, sviediet tām ar akmeņiem! … Ļaudis, šurp, nāciet šurp!

Viņš nevaldāmās dusmās sāka kliegt uz vārnām, sviezdams tām ar krūzīti, šķīvi, cepuri, krēsliem, ar miss Milki lietussargu — ar visu, kas pagadījās pie rokas.

—   Nnekas, nnekas! Nnebbaidieties, mani draugi, — nevarīgais sirmgalvis šļupstēja, mierīgi raudzīdamies uz vārnām. — Putniņi!

—   Labi putniņi! — Dots iespiedzās. — Vai jūs saprotat, neprātīgais cilvēk, ka tas ir mūsu posts! To ir vairāk nekā siseņu! Nekādā ziņā nedrīkst Jaut tām nolaisties! … Tusk! Velns parāvis, kur gan jūs esat palicis?

Mistera Tūska viņu vidū vairs nebija.

—  Viņš ieskrēja kotedžā, — Junona čukstēja.

Dots norāva galdautu un, uzlēcis uz galda, ņēmās

trakās dusmās to vicināt gaisā. Kalpi notupušies sarīkoja īstu kaķu koncertu. Viņi kauca, spiedza, smilkstēja, svilpa, sita improvizētas bungas.

Nevarīgā sirmgalvja dzīvnieki sacēla ellišķīgu traci: kuce rēja un lēca gaisā ar saceltu spalvu, papagailis reižu simt pēc kārtas skumjā balsī nobrēca «good by», valzirgs ārkārtīgi uzbudināts stenēja, bet nekas nelīdzēja: vārnas laidās arvien zemāk un zemāk.