Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Pasaki Tobijam un miss Smoulai, ka es aizbraucu uz trim nedēļām! — Lepsiuss valdonīgi pateica šoferim un devās atpakaļ.

Kad automašīna bija prom, bakurētainais vārtsargs ar troksni aizslēdza durvis.

—  Bet tagad… — miss Kroče teica, uzrunādama kalpu, — iemet šo trekno cūku 132. kamerā un mērdē viņu tikmēr badā, kamēr viņš atzīstas, kāda spiegu banda viņu šurp atsūtījusi.

Tai pašā mirklī pārsteigtais Lepsiuss tika sagrābts aiz apkakles un vārtsarga dzelžainās rokas stiepa viņu prom pa koridoru. Kā pa sapņiem viņš dzirdēja gaudas, raudas un nopūtas, kā pa sapņiem redzēja drūmās, mitrās sienas, gar kurām viņu vilka arvien tālāk un tālāk lejā, kamēr iegrūda drausmīgā kapu velvē, kur viņš pakrita uz salmiem.

Vārtsargs velnišķīgi iesmējās, aizcirzdams dzelzs durvis, un viņa soļi apklusa. Lepsiuss palika viens.

—  Ak es muļķis, muļķis! Nelabojamais muļķis! — čukstēja viņš pats pie sevis, ārprātīgā niknumā sizdams sev pa pieri.

—  Sēdi nu te, kāpostgalva, ķīseli, gurķis tāds, sēdi, kamēr nosprāgsi!

Niknums pašam uz sevi pasargāja doktoru Lepsiusu no galīga izmisuma. Izšķiedis niknumā visus savas nervu enerģijas krājumus, viņš sāka gurdi domāt, ko tagad iesākt. Līdzko acis aprada ar krēslu, viņš aplūkoja zemo un baismīgo kapu velvi visapkārt. No sienām sūcās mitrums. Tikai vienā kaktā, tur, kur atradās salmi, bija sauss, un Lepsiuss, sākdams šķaudīt un drebēt, ielīda šai kaktā. Pārvilcis ar plaukstu pār sienu, viņš juta, ka tā visa ir vienos robos un grumbuļos. Lepsiuss izņēma no kabatas savu doktora elektrisko lukturīti, atvilka nost salmus un pieliecās pie sienas. Kāda gan bija viņa izbrīna, kad viņš izlasīja lieliski iegravētu vēstuli:

Manam pēcniekam.

Pacel sienai tuvāko plāksni ar nazi, ko es atstāju zem salmiem. Nolaidies. Paroc pusaršinu dziļāk. Tur tu ieraudzīsi spraugu. Ja tu esi vērīgs, atklāj noslēpumu. Ja tu esi gļēvulis, mēģini mukt. Kā vienā, tā otrā gadījumā piemini ar pateicību slaveno

Bobu Druku.

—  Tas man patīk! — Lepsiuss pie sevis noteica. — Te acīm redzot ir bijis cilvēks ar ļoti stipriem nerviem. Pamēģināsim!

• Viņš parakņājās pa salmiem un bez pūlēm atrada nazi, ar kuru uzmanīgi pacēla plāksni. Zem tās izrādījās sprauga, ko acīm redzot zemē bija izracis viņa priekštecis. Viņš iebāza tur kājas ar tādām ķermeņa kustībām, it kā līstu aukstā ūdenī. Pamats nebija tālu. Ielīdis bedrē, Lepsiuss sāka rakt zemi. Viņš raka kā kurmis un diezgan ātri nokļuva līdz spraugai, kas bija cilvēka galvas platumā un aršinu garumā. To apņēma mūris un pa to iespīdēja vāja gaisma. Lepsiuss uzlika virs savas slēptuves plāksni, lai neviens viņu neieraudzītu izraktajā bedrē un. ieritinājies tajā, ņēmās lūkoties redzamajā spraugā.

«Atklāj noslēpumu!» Laba nodarbošanās cilvēkam, kas nolemts bada nāvei. Un ko tur var atklāt, izņemot to, ka sprauga iziet uz garu mūra koridoru, kas aizstiepjas bezgalīgā tālē un ir lieliski nobruģēts un lampiņu blāvās gaismas apspīdēts.

Lepsiuss izbāza roku un pavicināja gaisā. Sprauga bija pārāk stipri izmūrēta, lai no šejienes varētu aizbēgt. Nelaimīgo gūstekni atkal pārņēma izmisums.

—  Man ir beigas! — viņš histēriski čukstēja. — Ši riebīgā miss Kroče… bet, velns ar ārā, kā man tas agrāk neienāca prātā!

Lepsiuss ieplēta acis un palika stāvam ar atvērtu muti. Viņš atcerējās, kam bija līdzīga miss Kroče. Neņemot vērā matu krāsu, neglītumu, vājumu, vecumu, viņai nekļūdīgi bija ar misis Elizabeti Morlenderi tik šausmīga līdzība, kāda mēdz būt tuviem radiniekiem.

Kamēr Lepsiuss sēdēja bedrē, pārsteigts par savu atklājumu, vājprātīgo namā norisinājās citāda veida notikumi. Policistu vienība apcietināja bakurētaino sargu un miss Kroči, bet tiesu izmeklētājs ar daudziem pavadoņiem citu pēc citas apstaigāja šausmīgās kameras. Viņš ielūkojās arī 132., bet nekā tur neatrada.

—  Ziķerīgs puisis šis Ilinoisas štata ģenerālprokurors! — izmeklētājs noteica pēc apskates. — Ne velti avīzes par viņu skandināja.

Piecdesmit trešā nodaļa MIKS MEKLĒ GREGORIO CICI

—   Fī! — teica Van-Gops skursteņslaucītājam To-» mam ar lielu nicinājumu. — Fī-fī-fī!

Toms tikko bija atzinies, ka mīlot istabeni Dženiju.

—   To tu aiz skaudības, — viņš nomurmināja, nosarcis kā vēzis.

—   Fī! — Van-Gops atkārtoja vēl nicinošāk.

—   Tev skauž, draudziņ! — neatlaidās nobālušais Toms, spārdīdamies ar kājām pa gaisu.

—   Fī-fī! — Van-Gops noskaldīja.

—   Paskatīsimies! — Toms iekliedzās, mezdamies virsū ūdensvada labotājam un gāzdams tam pa muguru.

Aiz sienas apmetuma kaut kas noklakšķēja, un abu kaušļu priekšā nostājās Tingsmeistara iespaidīgais stāvs.

—   Kas noticis, zēni? — viņš īsi noprasīja, izvez- dams Bjutiju ārā no sienas un aiztaisīdams aiz sevis apmetumu ciet.

—   Viņš lamājas, Mik! — iesaucās Toms, nepārstādams apveltīt Van-Gopu ar belzieniem. — Diendienā tik to vien dzirdu kā ņirgāšanos. Sēž tur caurulē kā vilkacis un vēl nosaukā tevi pēdīgajos vārdos.

—   Fī-fī-fī! — atskanēja no Van-Gopa puses.

—   Redzi! Redzi! — trakās dusmās iebļāvās Toms, mezdamies virsū pretiniekam ar divkāršu spēku.