Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

—   Nevienas! — viņa enerģiski atkārtoja. — Bet, ja kādreiz pie mums nokļūst kāds emigrantiņš — jūs zināt, reizēm viņi taču atkuļas līdz Ilinoisai, — tad viņu nogrābj šis suns, šis necilvēks, šis nejēga, šis jaunais Nerons un Navuhodonosars — misters Dots!

Ar šiem vārdiem miss Milki atlaidās pret krēsla atzveltni, un viss viņas augums noraustījās nervozās trīsās.

—   Pasakiet man, kas ir misters Dots? — maigi apjautājās deputāts, uzlikdams savu roku uz nelaimīgās miss drebošajiem pirkstiem.

Atbildes vietā sekoja ilgs klusums. Beidzot, saņēmusi spēkus, viņa atvēra acis un dobji izmeta:

—   Dots — tas ir liktenīgs cilvēks, mister Piruet. Viņš ir vainīgs pie visām mūsu nelaimēm… Kādreiz, kādā vaļas brīdī…

—   Bet es šodien aizbraucu! — bailēs iesaucās deputāts.

—   Kādā vaļas brīdī es jums pastāstīšu kādu šausmīgu mūsu dzīves drāmu. Bet pagaidām tikai vienu vārdu: Dots ir autors! Viņš ir autors neķītrajam feļetonam par mana tēva detektiva talantiem. Viņš ir autors graujošajai intervijai, kurā mans tētiņš … — miss Milki iešņukstējās, — mans tētiņš tiek nosaukāts tādiem… tādiem vārdiem, ka Šerloks Holmss un Nats Pinkertons pret viņu šķiet tīrie skursteņslaucītāji!

Nespēdama sarunu turpināt, miss Milki piegrūda pie sejas mežģiņu mutautiņu, un tieši īstā laikā, lai noķertu smiņķa gabalu, kas nokrita no kreisās acs apvidus.

Misters Piruets jutās ieinteresēts. Viņš jau gribēja pateikt miss Milki, ka ir ar mieru atlikt savu braukšanu, te no tās puses, kur braucamais ceļš meta līkumu ap kotedžu, atskanēja nikni kliedzieni.

—   Stāt! Stāt! Stāt! — kāds trakās dusmās kliedza, vicinādams rungu un, ko kājas nes, skriedams nopakaļ nelielam, pelēkam ēzelim, kas nesa pa ceļu dīvainu nastu.

Bet ēzelis, kā tas visbiežāk mēdz būt ar ēzeļiem, izrādīja pavisam citus nodomus un, sperdams savam vajātājam, aulekšiem devās tālāk.

Miss Milki pirksti ieķērās deputātā rokā. Miss Milki skatiens pievērsās ēzeļa vajātājam.

—   Dots! — viņa drudžaini čukstēja. — Paskatieties. Šis šausmīgais Dots vajā savu ēzeli… Bet ēzelis… Žēlīgais dievs, ko gan viņš stiepj?… Dārgais Piruet, aplieciet savu roku man ap vidu, es krītu, es mirstu! Viņš stiepj emigrantu!

Aina, kas norisinājās uz šosejas, kļuva arvien vairāk un vairāk katastrofala. Dots, vīrietis ar melnām ūsām, ģērbies nekārtīgā fermera uzvalkā un salmu cepuri galvā, drāzās ēzelim priekšā, mēģināja iedzīt to savā pagalmā un apbēra lamu vārdiem. Bet ēzelis, nikni brēkdams, palēca viņam garām, apmeta divus trīs lokus un, asti sacēlis, nevienam negaidot, pēkšņi iedrāzās mistera Milki kotedžas pagalmā. Viņš devās tieši uz atzveltnes krēslu, kur gulēja triekas ķertais sirmgalvis, un sāka kratīt galvu, pūlēdamies nokratīt no kakla jostu, pie kuras turējās viņa dīvainā nasta.

—   Ēzelit! — misters Milki čukstēja, svētlaimīgi smaidīdams. — Panāc šurp, ēzelīt! Mans pateicīgais draugs! Tu esi džentlmenis!

Kamēr sirmgalvja mēle izrunāja šos vārdus, miss Milki un deputāts enerģiski ņēmās atsvabināt ēzeļa nastu. Tas bija ne visai jauns, nabadzīgi ģērbies un šausmīgi novārdzis cilvēks. Viņa sejai bija uzspiests dziļu ciešanu zīmogs.

—   Jūs esat pieņemts! Parakstiet kontraktu! — miss Milki spiedza, kamēr misters Dots lādēdamies sauca savu ēzeli atpakaļ, solīdamies novilkt viņam ādu un pabāzt zem astes degošu pagali.

—   Es esmu emigrants, — nelaimīgais murmināja, nodūris galvu. — Man nebija spēka tālāk iet kājām, un es piesēju sevi pie šā labā dzīvnieka, kas ganījās pļavā, cerībā, ka viņš aizvedīs mani līdz mājoklim.

—   Jūs esat pieņemts darbā! — miss Milki noskaldīja. — Māja, kuru jūs te redzat, ir mana tēva, Ilinoisas štata ģenerālprokurorā dzimtā muiža.

—   Kā emigrants jūs lieliski protat valodu, — deputāts iejaucās sarunā. — Kā jūsu vārds, mīļais?

Nelaimīgais pārvilka ar roku pār seju:

—   Mani sauc par Pāvelu Tusku.

Četrdesmit septītā nodaļa par iemesliem, kas izraisīja ēzeli pateicības jotas

—   Tagad, kad jums ir sekretārs, bet es esmu palicis šeit vēl vienu dienu, — deputāts Piruets maigi iesāka, sēdēdams ar miss Milki mēnesnīcā uz dārza soliņa, — tagad es gribu no jums uzzināt visus šos noslēpumus! Kāpēc jūsu tēvu nelaiž pensijā, kāpēc šis Dots ir izslavinājis viņu pa visu Ameriku, kāpēc misters Milki nosauca ēzeli par pateicīgu dzīvnieku?

—   Ak, — miss Milki nopūtās, — jūs gribat ielūkoties manas dvēseles dziļumos!… Es esmu ar mieru. Uzklausiet mani, dārgais mister Piruet, uzklausiet un birdiniet asaras!

Viņa nokāra galvu, saņēma visus dvēseles spēkus un sāka savu stāstu, ko bieži pārtrauca krupja kvakšķē- šana, sivēnu rukšķēšana un sikspārņu naksnīgās nopūtas.

—   Mēs pārcēlāmies uz šejieni, kad tētiņu ķēra trieka, pirms pāris gadiem, ser. Šī vieta bija nomaļa un drūma, it sevišķi jaunai būtnei. Tā kā tētiņš ir dzīvnieku mīļotājs, viņš jutās te lieliski, bet man dienām un naktīm vajadzēja uzraudzīt lauku saimniecību, kamēr manās krūtīs skanēja Šopenhauera melodijas.

—  Jūs gribējāt sacīt — Šopena? — deputāts pārtrauca viņu.