Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Tev jādodas prom, - Emma uzstāja. - Tev ir sava dzive un ģimene. Šis stāsts nevar turpināties mūžīgi.

Es apsēdos uz grīdas, atslēju muguru pret mēteļu kalnu un iegrimu tajos. Dažas bezgalīgi ilgas sekundes izlikos, ka nekas nenotiek - ka es nemaz neatrodos tur, ka visa mana pasaule sastāv no vilnas, ir melna un smaržo pēc kodēm. Kad atkal izniru laukā, lai ievilktu elpu, Emma sēdēja ar sakrustotām kājām man līdzās.

- Ari es to nevēlos, - viņa teica. - Tomēr laikam saprotu, kāpēc tam jānotiek. Tev ir no jauna jāuzbūvē sava pasaule, un man - manējā.

- Bet nu šī ir arī mana pasaule.

- Tas tiesa. - Viņa mirkli apdomāja, piespiedusi zodu pie krūtīm. - Tas tiesa, un es ļoti ceru, ka tu atgriezīsies, jo esi kļuvis par vienu no mums un bez tevis mūsu ģimene jutisies nepilnvērtīga. Tomēr, kad tas notiks, manuprāt, mums jābūt tikai draugiem.

Šoreiz es mirkli apdomājos. Draugi. Izklausījās tik bāli un nedzīvi.

- Labāk tā nekā vairs nekad nesarunāties.

- Piekritu, - Emma teica. - Diez vai es spētu to pārciest.

Es pievirzījos Emmai tuvāk un apliku roku viņai ap vidukli. Domāju, ka viņa atvirzīsies nost, bet tā nenotika. Mazliet vēlāk meitenes galva noslīga man uz pleca.

Tā mēs kādu brīdi sēdējām.

Kad mēs ar Emmu beidzot iznācām no ģērbistabas, gandrīz visi jau bija iemiguši. Pagales bibliotēkas kamīnā bija izdegušas līdz oglēm, un uz paplātēm, kas iepriekš bija pārpildītas ar ēdieniem, vairs manīja tikai drupačas. Pret telpas augstajiem griestiem atbalsojās apmierināti krācieni un murmināšana. Imbrīnes un bērni apsegušies gulēja uz dīvāniem vai saritinājušies uz tepiķa, lai gan stāvu augstāk atradās ērtas guļamistabas. Gandrīz zaudējuši cits citu, viņi nebija ar mieru atkal šķirties, lai ari tikai uz vienu nakti.

Es gatavojos doties prom no rīta. Kopš zināju, kam jānotiek starp mani un Emmu, ilgāka kavēšanās sagādātu tikai mocības. Bet tieši tobrīd mums bija jāizguļas. Nez cik ilgs laiks bija pagājis kopš brīža, kad mēs aizvērām acis uz ilgāku laiku nekā tikai dažas minūtes? Es nespēju atcerēties, ka jebkad būtu bijis vēl vairāk pārguris.

Bibliotēkas stūrī sakrāvām kaudzē spilvenus un apskāvušies iemigām. Šī bija mūsu pēdējā kopīgā nakts, un es cieši piekļāvos Emmai un apņēmu viņu ar rokām, it kā, piespiežot sev klāt, varētu viņu iemūžināt savā maņu atmiņā. Paturēt šo sajūtu, šo smaržu. Iegaumēt draudzenes elpu - kā tā palēninās un izlīdzinās. Tomēr drīz vien mani pieveica miegs un šķita, ka esmu tikai nupat iesnaudies, kad jau pēkšņi samiedzu acis, jo pa augstajiem logiem telpā ieplūda dzeltenīga dienasgaisma.

Visi jau bija nomodā un šaudījās pa bibliotēku sačukstēdamies, lai mūs nepamodinātu. Mēs steigšus atsvabinājāmies viens no otra skavām, apzinoties, ka līdz ar gaismu vairs nevaram būt tik tuvi. Nepaspējām attapties, kad telpā iebrāzās mis Peregrine ar kafijas kannu un Nims ar paplāti, uz kuras bija saliktas krūzītes. - Labrīt visiem! Ceru, ka esat labi atpūtušies, jo mums ir daudz...

Ieraudzījusi mūs, mis Peregrine apkusa teikuma vidū un sarauca pieri.

Emma piesedza seju. - Nē, tikai ne to...

Ar vakardienas pārgurumu un emocijām man pat nebija ienācis prātā, ka nakšņošana vienā gultā ar Emmu (pat ja mēs tikai gulējām viens otram blakus), varētu aizskart mis Peregrines Viktorijas laika jūtas.

- Portmena kungs, uz pāris vārdiem. - Imbrine nolika kafijkannu un pameta man ar pirkstu.

Paredzēju, ka mani gaida atklāta saruna par notikušo. Es piecēlos kājās un piesarcis ar plaukstām nogludināju drēbes. Man nemaz nebija kauns, tomēr mulsumam nespēju pretoties.

- Novēli man veiksmi, - es pačukstēju Emmai.

- Neko neatzīsti! - viņa čukstus atbildēja.

Ejot caur istabu, dzirdēju dažu labu iesmejamies, un kāds pat nodziedāja: - Džeikobs un Emma, brūtgāns un brūte...

- Enoh, kļūsti taču beidzot pieaudzis! - Bronvīne pārmeta. - Tev tikai skauž.

Es izgāju vestibilā, sekojot mis Peregrinei.

-Jūsu zināšanai - nekas nenotika, - es teicu.

- Tas mani nepavisam neinteresē, - imbrine sacīja. - Jūs šodien dodaties prom, vai pareizi?

- Kā jūs zināt?

- Stingri ņemot, es esmu veca sieviete, bet prātu gan vēl neesmu zaudējusi. Zinu, ka jūs nespējat sevi sadalīt starp vecākiem un mums, savām vecajām mājām un jaunajām... vai kas no tām palicis. Jūs vēlaties panākt līdzsvaru, nenostājoties ne vienā, ne otrā pusē un nesāpinot cilvēkus, kurus mīlat. Tomēr tas nav vienkārši. Vai pat vispār nav iespējams. Vai tā jūs jūtaties?

- Nu... jā. Aptuveni tā.

- Un pie kā jūs ar Blūmas jaunkundzi palikāt?

- Mēs esam draugi, - es atbildēju, neveikli izrunājot šo vārdu.

- Un tas nedara jūs laimīgu.

- Nē. Bet es saprotu... Man šķiet.

Mis Peregrine piešķieba galvu. - Vai tiešām?

- Viņa grib pasargāt sevi.

- Un arī jūs, - imbrine piebilda.

- To es nesaprotu.

- Jūs, Džeikob, esat ļoti jauns. Visticamāk, jūs vēl daudz ko nesaprotat.

- Man nav skaidrs, kāds tam sakars ar manu vecumu.