Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Ar maniem vecākiem gan bija pavisam cits stāsts, un kopš atgriešanās tagadnē tieši viņi izraisīja man lielākās bažas. Tēvs un māte jau tāpat uzskatīja, ka esmu sajucis prātā vai ari lietoju smagās narkotikas. Man paveiksies, ja viņi mani neaizsūtīs uz psihiatrisko slimnīcu. Bet, pat ja tas nenotiks, mani gaidīs gadiem ilgas nemitīgas garīgās veselības pārbaudes. Vecāki vairs nekad man neuzticēsies.

Tomēr šī ciņa bija jāizclna man pašam, un gan jau es atradīšu veidu, kā to izdarīt. Man pašam visvieglāk būtu pastāstīt vecākiem taisnību, bet, kā zināms, es nevarēju tā rīkoties. Viņi nekad nesaprastu šo manas dzīves daļu, un, ja es mēģinātu to panākt ar varu, psihiatriskajā klīnikā nokļūtu viņi.

Mans tētis jau tā zināja par īpatnajiem bērniem vairāk, nekā viņam būtu jāzina. Viņš tos bija saticis Kērnholmā, lai gan redzēto noturēja par sapni. Pēc tam Emma vēl nosūtīja tētim vēstuli ar savu un vectēva fotogrāfiju. It kā ar to vēl nebūtu diezgan, runājot pa tālruni, es faktiski pateicu tēvam, ka esmu īpatnis. Kā vēlāk sapratu, tā bija kļūda un egoistiska rīcība. Un tagad tuvojās bridis, kad es satikšu vecākus, turklāt Emma un mis Peregrine joprojām atradās man līdzās.

- Ja tā padomā, - es teicu, pagriezies pret viņām, - varbūt tomēr labāk nenāciet man līdzi.

- Kāpēc ne? - Emma iebilda. - Tik strauji mēs nenovecosim...

- Diez vai maniem vecākiem vajadzētu redzēt mūs kopā. Jau tā būs ārkārtīgi grūti viņiem visu izskaidrot.

- Es par to esmu daudz domājusi, - mis Peregrine teica.

- Par ko? Vai par maniem vecākiem?

-Jā. Varu jums šajā ziņā palīdzēt, ja vēlaties.

- Kā gan?

- Viens no neskaitāmajiem imbrines pienākumiem ir tikt galā ar tiem parastajiem ļaudīm, kuriem radusies pārlieku liela interese par mums vai kuriem esam radījuši citu veidu problēmas. Mēs protam likvidēt šo interesi un palīdzēt viņiem aizmirst, ka viņi šo to ir redzējuši.

- Vai tu to zināji? - es jautāju Emmai.

- Protams. Ja nebūtu šādas dzēšanas, ziņas par īpatņiem izplatītos katru otro dienu.

- Tātad tas nozimē... ka viņiem izdzēš atmiņu?

- Drīzāk tā ir selektīva konkrētu neērtu atmiņu likvidēšana, -mis Peregrine paskaidroja. - Gandrīz nesāpīga un bez blaknēm. Un tomēr jums tas var likties pārāk ekstrēmi. Es šo lēmumu atstāšu jūsu ziņā.

- Labi, - es piekritu.

- Kas ir labi? - Emma jautāja.

- Labi, lūdzu, izdzēsiet manu vecāku atmiņas. Izklausās apbrīnojami. Un, ja reiz runājam par to... Bija tāds gadījums... man bija divpadsmit gadu, un es iebraucu ar mammas mašīnu garāžas durvis...

- Pārlieku neaizrausimies, Portmena kungs.

- Es tikai pajokoju, - es attraucu, lai gan tā bija tikai daļēja patiesība. Jebkurā gadījumā jutos ievērojami atvieglots. Man vairs nebūs jāvelta atlikušie pusaudža gadi tam, lai atvainotos par bēgšanu un par to, ka liku vecākiem domāt, ka esmu miris, tā gandrīz neglābjami sagraujot viņu dzīvi. Un tas bija labi.

Šārons izlaida mūs pie tā paša žurku apsēstā zemā mola, kur pirmoreiz tikāmies. Izkāpjot no viņa laivas, mani pārņēma saldsērīgas nostalģijas vilnis. Dažu pēdējo dienu laikā es ik sekundi biju piedzīvojis šausmas, derdzīgus notikumus un visplašāko un neaptveramāko ciešanu gammu, bet turpmāk man šādi piedzīvojumi droši vien vairs nekad negadīsies. Man tā pietrūks - ne tik daudz izciesto pārbaudījumu, cik tā cilvēka, par kādu biju kļuvis, tos izturot. Biju ieguvis dzelžainu gribu - to es tagad apzinājos un cerēju šo gribu nezaudēt ari saudzīgākos dzīves apstākļos.

- Visu labu! - Šārons teica. - Es priecājos, ka satiku tevi, par spīti nebeidzamajām problēmām, kādas man sagādāji.

-Jā, es arī. - Mēs paspiedām viens otram roku. - Mums gāja interesanti.

- Pagaidiet mūs šeit, - mis Peregrine atgādināja. - Mēs ar Blūmas jaunkundzi būsim atpakaļ pēc stundas vai divām.

Manus vecākus mēs atradām viegli. Būtu man joprojām mobilais tālrunis, tas būtu noticis vēl vieglāk, bet, kā noskaidrojās, vajadzēja tikai pieteikties policijas iecirknī. Biju jau izsludināts par bezvēsts pazudušu, un pusstundu pēc tam, kad biju nosaucis policistam savu vārdu un uzvārdu un apsēdies uz sola, lai gaidītu, mana māte un tēvs jau bija klāt. Viņiem bija saburzītas drēbes, kurās, kā redzams, viņi bija arī pārlaiduši nakti. Mātes vienmēr ideāli uzkrāsotā seja izskatījās briesmīgi, un tēva vaigus klāja trīs dienu rugāji. Abi turēja rokās skrejlapu kaudzi ar uzrakstu PAZUDIS un manu fotoattēlu. Acumirklī es sajutos caur un cauri briesmīgi par ciešanām, kādas biju viņiem sagādājis. Kamēr centos lūgt piedošanu, mamma un tētis nometa skrejlapas zemē un apķēra mani divkāršā skāvienā. Manis teiktais noslāpa tēta džempera krokās.

- Džeik, Džeik, ak mans Dievs, manu mazo Džeik! - iesaucās māte.

- Tas ir viņš, nudien, tas ir viņš, - nerimās tētis. - Mēs tik ļoti uztraucāmies, mēs tik ļoti uztraucāmies...

Cik ilgi es biju projām? Kādu nedēļu? Aptuveni tā, lai gan šķita, ka pagājusi vesela mūžība.

- Kur tu biji? - māte jautāja. - Ko tu darīji?

Vecāki palaida mani vaļā, bet es joprojām nevarēju iespraust ne vārda.

- Kāpēc tu tā aizbēgi? - tēvs mani tincināja. - Par ko tu domāji, Džeikob?