Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Man nav ne mazākās jausmas, - tētis nomurmināja. - Džei-kob, kas ir tā meitene, un kāpēc tu viņu bučo?

Es pietvīku. - Nu... Tā ir mana... draudzene. Emma. Mēs tikai atvadāmies.

Emma kautrīgi atmeta ar roku. - Jūs noteikti neatceraties mani, bet vienalga - labdien!

- Labs ir, taču beidz bučot svešas meitenes un nāc pie mums, - mamma sacīja.

- Okei. - Es pievērsos mis Peregrīnei: - Šķiet, pie tā arī paliksim.

- Nedomājiet, ka šīs ir atvadas, - imbrine atbildēja. - Tagad jūs esat mūsējais un no mums tik viegli vis vaļā netiksiet.

- Es tiešām ceru, ka tā ir. - Par spīti nospiedošajai situācijai, es pasmaidīju.

- Es tev rakstīšu. - Arī Emma centās smaidīt, tomēr viņai aizlūza balss. - Lai tev veicas ar... ko nu normālie ļaudis dara.

- Uz redzēšanos, Emma! Es skumšu pēc tevis. - Šie vārdi šķita tik nepiemēroti, bet līdzīgos brīžos jebkuri vārdi ir nepiemēroti.

Mis Peregrine pagriezās, lai pabeigtu iesākto. Viņa pacēla piekūna spalvu un pakutināja maniem vecākiem zem nāsīm.

- Atvainojiet, - māte sacīja, - bet ko jūs uzdrošināāā... AAA-PČĪĪ!

Vecākus pārņēma šķavu lēkme, un, kamēr viņi šķaudīja, mis Peregrine pakutināja policistu, un arī viņš sāka šķaudīt. Kad viņi norima, deguni tecēja un vaigi svila, bet mis Peregrine jau bija nozudusi laukā pa durvīm.

- Kā jau es teicu... - tētis iesāka, it kā dažu pēdējo minūšu nebūtu bijis. - Pagaidiet... ko gan es teicu?

- Ka mums jādodas mājās un vēlāk par visu jāparunā, - es cerīgi ieminējos.

- Pirms tam gan jums būs jāatbild uz dažiem jautājumiem, - policists iebilda.

Dažas minūtes pagāja sarunā ar policiju. Es atbildēju nekonkrēti un katra teikuma galā piekabināju atvainošanos, kā ari zvērēju tā un šitā, ka neesmu ne ticis nolaupīts, ne cietis no vardarbības vai lietojis narkotikas. (Mis Peregrines smadzeņu skalošanas dēļ policists bija aizmirsis, ka mani vajag pārbaudīt saistībā ar narkotikām.) Kad vecāki paskaidroja par vectēva nāvi un nepatikšanām, kādas mani bija piemeklējušas pēc tam, policists izskatījās apmierināts, ka esmu tikai tāds daļēji ķerts bēglis, kurš aizmirsis lietot zāles. Mums lika parakstīt vairākas veidlapas un ļāva iet.

-Jā, jā! Lūdzu, brauksim mājās, - mamma sacīja. - Bet mēs patiešām parunāsim par visu, jaunais cilvēk. Visos sīkumos.

Mājās. Man šis vārds bija kļuvis svešs. Tas apzīmēja kādu tālu zemi, kuru es tik tikko vairs spēju iztēloties.

-Ja pasteigsimies, mēs varētu paspēt uz vakara reisu, - tētis ieminējās.

Viņš bija gluži vai piecementējis savu roku pie mana pleca, kā baidoties, ka es aizbēgšu, tiklīdz viņš palaidīs mani vaļā. Mamma nespēja novērst no manis skatienu, un viņas lielajās, pateicības pilnajās acīs krājās asaras.

- Man viss ir kārtībā, - es teicu. - Goda vārds.

Es zināju, ka vecāki man netic un neticēs vēl ilgi. Mēs izgājām uz ielas, lai apturētu kādu melno taksometru. Kad viens jau tuvojās, es ieraudzīju parkā otrpus ielai divas pazīstamas sejas, kuras mani vēroja. Raibajā ozola ēnā stāvēja Emma un mis Peregrine. Pacēlu roku atvadām, un man iesāpējās sirds.

- Džeik? - Tētis atvēra man taksometra durvis. - Kas par lietu?

Es pārstāju māt un izlikos, ka tikai pakasu galvu. - Nekas, tēt.

Iekāpu taksometrā. Tētis pagrieza galvu un paskatījās uz parka pusi. Kad paraudzījos pa mašīnas logu, zem ozola redzēju tikai putnu un dažas gaisā saceltas lapas.

Atgriešanās mājās nebija nedz triumfāla, nedz viegla. Es biju sagrāvis vecāku uzticību, un tās atgūšana nozīmēja ilgu darbu un lielas pūles. Ņemot vērā bēgšanas iespēju, tiku nepārtraukti novērots. Mani nekur nelaida vienu pašu, pat ne pastaigā ap kvartālu. Mājā ierīkoja sarežģītu drošības sistēmu, kas gādāja ne tikai par to, lai mājā neiekļūtu zagļi, bet ari lai es netiktu ārā. Steidzami atsākās mana ārstēšana. Tiku pakļauts neskaitāmām psihologu pārbaudēm, un man izrakstīja jaunas, daudz stiprākas zāles (kuras es paslēpu zem mēles un vēlāk izspļāvu). Tomēr tovasar es būtu bijis ar mieru izciest vēl stingrākus ierobežojumus. Ja brīvības zaudēšana uz kādu laiku bija cena, kas jāsamaksā par iegūtajiem draugiem, par pieredzēto neparasto dzīvi, kura, kā tagad labi zināju, pieder arī man, tas šķita godīgs darījums. Bija vērts piedalīties neskaitāmās neveiklās sarunās ar vecākiem un katru nakti pavadīt vientulībā, sapņojot par Emmu un īpatnajiem draugiem. Tā vērta bija ikviena vizīte pie manas jaunās psihiatres.