Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Tāpēc izjutu patiesu atvieglojumu, kad mēnesi pēc atgriešanās mājās beidzot saņēmu vēstuli no Emmas. Tā bija īsa un atturīga - tikai jaunumi par cilpas atjaunošanas procesu un jautājumi par to, kā man klājas. Atpakaļadresē bija norādīta pastkastīte kādā Londonas pasta nodaļā, kas, kā Emma paskaidroja, atrodas pietiekami tuvu ieejai Velna aizas cilpā un kur viņa var diezgan bieži izsprukt tagadnē, lai pārbaudītu pastkastītes saturu. Atbildi es uzrakstīju tajā pašā dienā, un drīz vien mēs jau apmainījāmies ar divām vai trim vēstulēm nedēļā. Ņemot vērā, ka mājās sāka kļūt smacīgi, šis vēstules kalpoja kā svaiga gaisa malks.

Es nedrīkstēju riskēt un pieļaut, ka vecāki atrastu kaut vienu vēstuli, tāpēc katru dienu vajāju pastnieku un metos ārā no mājas, tiklīdz ieraudzīju viņu mūsu ceļa galā. Es ierosināju Emmai sarakstīties e-pastā, jo tā būtu drošāk un ātrāk, un pierakstīju vairākas lappuses, paskaidrojot, kas ir internets un kā Emma varētu sameklēt internēta kafejnīcu un izveidot e-pasta adresi. Tomēr viss izrādījās bezcerīgi, jo viņa nekad nebija lietojusi pat klaviatūru. Lai nu kā, bija vērts riskēt ar vēstuļu sūtīšanu, un man sāka iepatikties saziņa, rakstot ar roku. Turot rokās lietu, kurai bija pieskāries un kuru bija rakstījis man mīļš cilvēks, izjutu lielu maigumu.

Vienai vēstulei Emma bija pievienojusi dažas fotogrāfijas. Viņa rakstīja:

Dārgais Džeikob, pie mums dzīve beidzot atkal kļūst interesanta. Vai atceries tos pagrabā izstādītos ļaudis, par kuriem Bentems apgalvoja, ka tās ir vaska figūras? Patiesībā viņš meloja. Viņš tos bija nolaupījis dažādās cilpās un ar Putekļu mātes dziedniecisko pūderi bloķējis to spēju kustēties. Mēs nospriedām, ka viņš ir mēģinājis darbināt savu aparātu, izmantojot īpatņus kā akumulatorus, bet viņam nekas nesanāca līdz brīdim, kad parādījās tavs tukšpauris. Lai nu kā, Putekļu māte atzinās, ka par to zināja, un tas izskaidro, kāpēc viņa uzvedās tik dīvaini. Domāju, ka Bentems viņu kaut kā šantažēja vai arī draudēja nodarīt pāri Reinaldo, ja viņa nepakļausies. Jebkurā gadījumā viņa mums palīdzēja visus pamodināt un pēc tam viņiem atgriezties savās cilpās.

Vai tas nav īsts ārprāts?

Vēl mēs izmantojam Pancilpikumu, lai izpētītu dažādas vietas un iepazītu jaunus cilvēkus. Mis Peregrine teica, ka mums derētu uzzināt, kā īpatņi dzīvo citur pasaulē. Es atradu mājā fotoaparātu un paņēmu to līdzi beidzamajā ekskursijā, tāpēc pievienoju vēstulei dažus uzņēmumus. Bronvīne apgalvo, ka man padodas fotografēšana.

Es ārprātīgi ilgojos pēc Tevis. Zinu, man nevajadzētu tā teikt... Līdz ar to kļūst vēl smagāk. Bet reizēm nespēju to nedarīt. Varbūt Tu varētu drīzumā atbraukt ciemos? Es to tik ļoti vēlos! Vai varbūt...

Emma bija nosvītrojusi vārdu “varbūt” un uzrakstījusi: Ak vai, es dzirdu, ka Šārons mani sauc. Viņš dodas prom, un es gribu, lai šī vēstule nonāk pastā jau šodien. Raksti drīz! Mīlu, Emma Es prātoju: nez ko nozīmēja tas “varbūt”...

Aplūkoju atsūtītās fotogrāfijas. Katrai otrā pusē bija uzrakstītas dažas rindas. Pirmajā uzņēmumā bija redzamas divas Viktorijas laika dāmas stāvam pie svītrainas nojumes zem uzraksta ĪPATŅI. Otrā pusē Emma bija uzrakstījusi: Mis Niedrustērste un mis Gārgale radījušas ceļojošu izstādi, kurā apskatāmi daži veci Bentema eksponāti. Kopš īpatņi var brīvāk ceļot, viņi diezgan aktīvi iesaistās uzņēmējdarbībā. Mēs tik daudz vēl nezinām par savu vēsturi...

Nākamajā fotogrāfijā bija iemūžināti vairāki pieauguši cilvēki, kuri pa šaurām kāpnēm dodas uz pludmali, kur tos gaida airu laiva. Kaspijas jūras krastos ir kāda ļoti skaista cilpa, Emma rakstīja, un pagājušonedēļ Nims kopā ar dažām imbrīnēm devās turp laivu izbraukumā. Mēs ar Hjū un Horāciju arī pievienojāmies, tikai palikām krastā. Paldies par kūkām, airu laivu mums pietiks ilgam laikam!

Pēdējā uzņēmumā es ieraudzīju Siāmas dvīnes ar milzīgām, baltām lentēm ogļmelnajos matos. Viņas sēdēja viena otrai blakus un ar rokām vilka uz sāniem svārkus, lai parādītu kopīgo rumpja daļu. Karlota un Karlita ir nešķiramas, otrā pusē bija rakstīts, bet ne jau tā ir viņu galvenā īpatnība. Viņu organismi rada īpaši stipru līmi, kas izkaltusi ir vēl izturīgāka par betonu. Enohs tādā iesēdās un ar dibenu pielipa pie krēsla uz veselām divām dienām! Viņš bija tik nikns, ka es bažījos, vai zēna galva nenolēks no pleciem. Kaut Tu būtu to redzējis...

Es nekavējos ar atbildi. Ko Tu domāji ar “varbūt"?

Pagāja desmit dienas, bet no Emmas nepienāca neviena vēsts. Es uztraucos, vai viņa nav nospriedusi, ka aizgājusi vēstulē par tālu, ka pārkāpusi mūsu vienošanos palikt tikai draugiem, un nu atkāpjas. Es domāju, vai nākamo vēstuli viņa maz parakstīs: Mīlu, Emma. Es jau biju kļuvis atkarīgs no šiem diviem vārdiem. Kad pagāja divas nedēļas, es sāku bažīties, vai vispār vēl jebkad saņemšu no viņas kādu vēstuli.