Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Tad pasta sūtījumi vairs nepienāca nemaz. Es kā apmāts gaidīju pastnieku un, kad viņš neieradās četras dienas no vietas, sapratu, ka kaut kas ir mainījies. Maniem vecākiem vienmēr pienāca tonnām katalogu un rēķinu. Tik neuzkrītoši, cik iespējams, ieminējos, ka man šķiet dīvaini, kāpēc pēdējā laikā vairs nesaņemam nekādu pastu. Tēvs kaut ko nomurmināja par valsts svētkiem un mainīja sarunas tematu. Tobrīd es sāku uztraukties pa īstam.

Noslēpums atklājās nākamajā rītā dakteres Spangeres apmeklējuma laikā, kur bija aicināti piedalīties ari mani vecāki. Tas bija neierasti. Kamēr ieņēmām vietas, tēvs un māte pelēkām sejām saspringuši nopūlējās piedalīties tukšajās sarunās par neko. Spangere iesāka ar parastajiem virspusējiem jautājumiem. Kā es pēdējā laikā jūtos? Vai man ir bijuši kādi interesanti sapņi? Es apzinājos, ka ārste tikai gatavojas sarunai par kaut ko svarīgu, un beigu beigās vairs nespēju izturēt spriedzi.

- Kāpēc šeit atrodas mani vecāki? - es pajautāju. - Un kāpēc viņi izskatās tā, it kā nupat būtu pārnākuši no bērēm?

No dakteres Spangeres lūpām pirmoreiz nozuda mūžīgais smaids. Viņa pasniedzās pēc mapes, kas atradās uz rakstāmgalda, un izņēma trīs aploksnes.

Tās bija Emmas vēstules. Visas atvērtas. - Mums jāparunā par šo te, - viņa teica.

- Mēs sarunājām, ka nebūs nekādu noslēpumu, - tētis ierunājās. - Tas nav labi, Džeik. Nemaz nav labi.

Man notrīsēja rokas. - Tās ir privātas vēstules, - es sacīju, cenšoties kontrolēt balsi. - Tās ir adresētas man. Jūs nedrīkstējāt tās lasīt.

Kas bija šajās vēstulēs? Ko mani vecāki tur ieraudzīja? Nu viss ir pagalam. Pavisam un galīgi pagalam.

- Kas ir Emma? - daktere jautāja. - Kas ir mis Peregrine?

- Tā nav godīgi! - es iesaucos. - Jūs nozagāt manas privātās vēstules un tagad tās izmantojat, lai man uzbruktu!

- Pieklusini toni! - tētis iejaucās. - Tagad viss ir nācis gaismā, tāpēc esi godīgs, jo tā būs vieglāk mums visiem.

Daktere Spangere pacēla gaisā fotogrāfiju, kuru Emma droši vien bija pievienojusi kādai vēstulei. - Kas ir šie cilvēki?

Es paliecos uz priekšu, lai apskatītu fotogrāfiju. Tājā bija redzamas divas pavecas kundzes šūpuļkrēslā, un viena turēja otru klēpī kā mazu bērnu.

- Man nav ne jausmas! - es iecirtos.

- Otrajā pusē ir uzraksts, - ārste turpināja. - Tur ir teikts: “Mēs meklējam jaunas metodes, kā palīdzēt tiem, kuriem daļēji atņemta dvēsele. Izrādās, ciešs kontakts dara brīnumus. Jau pēc dažām stundām mis Degunragputne jutās kā pavisam jauna imbrīne.”

Viņa to izrunāja kā im-brijne.

- Imm-brīīne, - es izlaboju, nespējot paturēt sakāmo pie sevis. - Parasts garais ī.

- Skaidrs. - Daktere Spangere nolika fotogrāfiju malā un atbalstīja zodu rokā. - Un kas tad ir... imm-brīīne?

Vēlāk apdomājot, bija jāatzīst: es rīkojos muļķīgi. Bet tobrīd jutos kā iedzīts stūrī - it kā man nebūtu citas izvēles kā vien pateikt patiesību. Viņi bija tikuši pie vēstulēm, pie fotogrāfijām, un visām manām sadomātajām pasaciņām vairs nebija nekādas vērtības.

- Viņas mūs sargā, - es sacīju.

Daktere Spangere paraudzījās uz maniem vecākiem. - Vai mūs visus?

- Nē. Tikai īpatnos bērnus.

- īpatnos bērnus, - psihiatre nesteidzīgi atkārtoja. - Un tu tici, ka esi viens no viņiem?

Es pastiepu roku uz priekšu. - Tagad es gribētu dabūt savas vēstules.

- Tu tās dabūsi, bet vispirms mums jāparunā, labi?

Es atvilku roku atpakaļ un sakrustoju abas uz krūtīm. Daktere runāja ar mani tā, it kā mans IQ būtu tikai septiņdesmit.

- Tātad - kas liek tev domāt, ka esi īpatnis?

- Es redzu to, ko citi nespēj saskatīt.

Ar acs kaktiņu pamanīju, ka mani vecāki strauji nobāl. Viņi nespēja aptvert notiekošo.

- Vēstulēs tu pieminēji kaut kādu... Pan... cilpikumu. Ko tu vari par to pastāstīt?

- Ne jau es rakstīju tās vēstules, bet gan Emma, - es atbildēju.

- Protams. Tādā gadījumā mainīsim tematu. Pastāsti man par Emmu!

- Dakter, - mana mamma iejaucās, - nez vai būtu vēlams veicināt...

- Portmenas kundze, lūdzu! - daktere Spangere pacēla roku.

- Džeik, pastāsti man par Emmu! Vai viņa ir tava meitene?

Es pamanīju, kā tētis sarauc uzacis. Līdz šim man nebija bijis nevienas draudzenes. Es pat ne reizi nebiju gājis uz randiņu.

- Laikam bija, bet tagad mēs esam... paņēmuši pauzi.

Daktere kaut ko pierakstīja, tad pabakstīja ar pildspalvu

zodu. - Un kāda Emma izskatās, kad tu viņu iztēlojies?

Es ierāvos dziļāk krēslā. - Ko jūs ar to gribat teikt - iztēlojos?

- Nūja. - Dakteres lūpas savilkās ciešāk. Viņa saprata, ka visu ir sabojājusi. - Es gribēju jautāt...

- Labi, nu jau būs diezgan, - tētis teica. - Mēs zinām, Džeik, ka tu tās vēstules uzrakstīji pats.

Es krēslā gandrīz palēcos. - Ko es izdarīju? Tas pat nav mans rokraksts!

Tētis izņēma no kabatas vēstuli - to, kuru Emma bija viņam atstājusi. - Tu taču uzrakstīji šo te, vai ne? Tas pats rokraksts.

- Ari to rakstīja Emma! Paskaties, te ir viņas vārds! - Es centos satvert vēstuli. Tētis to parāva nost, lai es nevarētu aizsniegt.

- Dažbrīd mēs kaut ko tik ļoti vēlamies, ka iztēlojamies kā reālu, - daktere Spangere paskaidroja.

-Jūs mani uzskatāt par jukušu? - es iekliedzos.