Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Jā, sauc to, kā gribi! Es satraucos, kad no tevis nepienāca nekādas ziņas, un tad atcerējos par mehānisko pastkasti, kuru, kā tu teici, esi man uztaisījis. Horācijam izdevās uzminēt paroli un...

- Mēs traucāmies šurp, tiklīdz uzzinājām, - mis Peregrine teica, tad paskatījās uz maniem vecākiem un nogrozīja galvu. - Ļoti skumji, tomēr ne gluži negaidīti.

- Mēs ieradāmies, lai glābtu tevi! - Olīvija iesaucās. - Tāpat kā tu izglābi mūs!

- Un es tik ļoti priecājos jūs redzēt! - es atsaucos. - Bet vai tad jums nav jāsteidzas atpakaļ? Jūs taču drīz vien sāksiet strauji novecot!

- Vai tad tu neizlasīji manas beidzamās vēstules? - Emma jautāja. - Es taču visu paskaidroju...

- Vecāki tās pievāca. Tāpēc jau viņi ir tik pārbijušies.

- Kā? Cik briesmīgi! - Mis Peregrine uzmeta maniem vecākiem niknu skatienu. - Tā ir zagšana, vai zināt! Jebkurā gadījumā - tev ne par ko nav jāuztraucas. Mēs izdarījām satraucošu atklājumu!

- Jūs gribējāt teikt, ka es izdarīju satraucošu atklājumu, -dzirdēju Milardu sakām. - Pateicoties Perpleksam. Pagāja vairākas dienas, līdz es izskaitļoju, kā lai dabū viņu atpakaļ uz to seno cilpu, izmantojot Bentema grūti saprotamo mašīnu. Un tikmēr Perpleksam bija stipri jānoveco. Tomēr tā nenotika. Vēl vairāk - viņa sirmie mati atguva tumšo krāsu! Tad es sapratu, ka, atrodoties Abatonā līdzās mums, viņā ir notikušas pārmaiņas - Perplekss ir atguvis savu īsto vecumu. Kad imbrīnes sagrāva cilpu, viņa pulkstenis it kā tika uzvilkts no jauna - tā varētu teikt. Tā rezultātā Perpleksa organisms atkal kļuva tieši tik vecs, cik izskatījās, nevis atbilstoši savam īstajam vecumam - piecsimt septiņdesmit vienam gadam.

- Turklāt atpakaļ pagriezās ne tikai Perpleksa, bet arī mūsu visu pulksteņi, - Emma aizrautīgi papildināja. - Tas skāra visus, kuri todien atradās Abatonā!

- Acīmredzot tāds ir cilpas sabrukuma blakusefekts - ārkārtīgi bīstama jaunības strūklaka, - mis Peregrine secināja.

- Tad jau tas nozīmē... ka jūs vairs nenovecosiet? Nemūžam?

- Vismaz ne ātrāk kā tu! - Emma sacīja un iesmējās. - Ik reizi tikai par vienu dienu!

- Cik... brīnumaini! - es teicu jau ārkārtīgi priecīgs, tomēr vēl nepaspējis visu aptvert. - Vai jūs esat pārliecināti, ka es nesapņoju?

- Pilnīgi pārliecināti, - mis Peregrine apstiprināja.

- Vai drīkstam palikt šeit mazliet ilgāk, Džeikob? - Klēra metās pie manis. - Tu teici, ka mēs vienmēr būsim gaidīti!

- Es nospriedu, ka mēs varētu šo dienu izmantot kā brīvdienu, - mis Peregrine pateica, vēl pirms es paspēju atbildēt. - Par divdesmit pirmo gadsimtu bērni nezina gandrīz neko, turklāt šī ēka izskatās daudz ērtāka nekā Bentema vecais žurku slazds, kur valda caurvējš. Cik daudz guļamistabu šeit ir?

- Hm... mums ir... laikam piecas.

-Jā, ar to būs diezgan. Pilnīgi pietiks.

- Bet kā tad mani vecāki? Un tēvoči?

Imbrine paskatījās uz mašīnu un atmeta ar roku. - Jūsu tēvočiem pavisam viegli var iztīrīt atmiņu. Runājot par jūsu vecākiem, - es domāju, ka kaķis ir izsprucis no maisa, kā mēdz teikt. Kādu laiku viņi būs rūpīgi jāpieskata un jātur īsā pavadā. Tomēr, ja vispār ir iespējams divus normālus cilvēkus pārliecināt paskatīties uz pasauli mūsu acīm, tad tiem noteikti ir jābūt diženā Džeikoba Portmena vecākiem!

- Un diženā Ābrahama Portmena dēlam un vedeklai! - Emma piebilda.

- Vai jūs... jūs pazināt manu tēvu? - tētis bijīgi ierunājās, palūrēdams uz mums pa mašīnas atvērto logu.

- Es viņu mīlēju kā dēlu, - mis Peregrine atbildēja. - Tāpat kā mīlu Džeikobu.

Tēta acis iemirdzējās, un viņš lēni nolieca galvu, tomēr, šķiet, neko nesaprata.

- Viņi uz kādu laiku apmetīsies pie mums, - es sacīju. - Sarunāts?

Tēta acis iepletās, un viņš sašļuka. - Nu... jā... Labāk paprasi mammai...

Māte bija sarāvusies čokurā uz pasažieru krēsla un ar plaukstām aizsegusi acis.

Es viņu pasaucu: - Mammu!

- Ej prom! - viņa teica. - Ejiet prom, jūs visi!

Mis Peregrine pieliecās tuvāk mammai. - Portmena kundze, lūdzu, paskatieties uz mani!

Mamma palūrēja pa pirkstu starpu. - Patiesībā jūsu šeit nav. Es tikai pie pusdienām izdzēru pārlieku daudz vīna, tas ari viss.

- Mēs tiešām esam pavisam reāli. Un, pat ja šobrīd tam grūti noticēt, mēs visi kļūsim par labiem draugiem.

Mamma uzgrieza muguru. - Frenk, pārslēdz staciju, man šis šovs nepatīk.

- Labi, mīļum, - tētis atbildēja. - Dēls, es laikam labāk... nu... - Viņš pievēra acis, nogrozīja galvu un aizvēra mašīnas logu.

- Vai esat pārliecināta, ka viņu smadzenes to izturēs? - es jautāju mis Peregrīnei.

- Viņi atgūsies, - imbrine atbildēja. - Tikai dažiem tas prasa mazāk, citiem - vairāk laika.

Mēs bariņā devāmies uz manu māju, un pie debesīm ausa spožs mēness. Karsto nakti atdzīvināja vēja pūsma un cikāžu čirkstēšana. Aiz mums Bronvīne stūma noslāpušo mašīnu, kurā joprojām atradās mani radinieki. Es nelaidu vaļā Emmas roku, un smadzenes kūsāja no visa nesen notikušā.

- Vienu es tomēr nesaprotu - kā jūs šeit nokļuvāt? - es jautāju. - Un vēl tik ātri...