Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Trešajā izmisuma naktī es nospēru tēta tālruni (man pašam tāds vairs nedrīkstēja būt) un ar to nosūtīju Emmai e-pasta vēstuli. Kad vēl neaptvēru, cik maz Emma saprot no datoriem, biju viņai izveidojis adresi: ugunsmeital901@gmail.com, bet draudzenes interese bija tik nemainīgi neesoša, ka ne reizi nebiju uz šo adresi neko rakstījis un, kā vēlāk aptvēru, pat nebiju viņai pavēstījis piekļuves paroli. Pudelē iebāztai un jūrā iemestai zīmītei būtu reālākas iespējas nonākt līdz adresātam, bet tā bija mana vienīgā iespēja.

No klīnikas piezvanīja nākamajā vakarā: palāta mani gaidot. Manas mantas bija sakravātas un gaidīja somās jau vairākas dienas. Ne tam, ka bija deviņi vakarā, ne divu stundu braucienam līdz klīnikai nebija nozīmes - tūliņ vajadzēja doties ceļā.

Sakāpām universāli. Vecāki ieņēma vietu priekšā, bet mani iespieda aizmugurē starp tēvočiem, it kā viņi baidītos, ka es mēģināšu izlēkt no braucošas mašīnas. Patiesībā es pat varētu to izdarīt. Tomēr, līdzko garāžas durvis dārdot atvērās un tētis iedarbināja dzinēju, niecīgās cerības, ko vēl loloju, sāka pagaist. No turienes nudien nebija iespējams aizbēgt. Es nevarēju nedz pārliecināt vecākus, lai izlaiž mani no mašīnas, nedz arī aizbēgt. Un, pat ja man izdotos bēgt uz Londonu, tam taču būtu nepieciešama pase un nauda, kā arī daudz kas cits, ko es nekādi nevarēju dabūt. Nē, nāksies vien to visu izturēt. īpatņi taču bija pārcietuši vēl lielākas mokas.

Mēs atmuguriski izbraucām no garāžas. Tētis ieslēdza mašīnas lukturus un pēc tam ari radio. Salonu piepildīja raitā dīdžeju vāvuļošana. Virs palmām, kas apjoza pagalmu, pie debesīm ausa mēness. Es noliecu galvu un pievēru acis, cenšoties norit šausmu kamolu, kas krājās rīkles galā. Varbūt izteikt vēlēšanos, lai nokļūtu pavisam citur? Varbūt es varētu izgaist?

Mašīna sāka kustēties, un zem riepām nočirkstēja gliemežvāku lauskas, kas klāja piebraucamo ceļu. Tēvoči pāri manai galvai sarunājās, šķiet, par sportu, tā mēģinot mazināt spriedzi. Es izslēdzu šīm balsīm skaņu.

Manis te nav.

Nebijām vēl nogriezušies no piebraucamā ceļa, kad mašīna spēji apstājās. - Sasodīts, kas notiek? - atskanēja tēva balss.

Viņš iedarbināja signalizāciju, un manas acis atsprāga vaļā, tomēr tas, ko ieraudzīju, tikai vēl vairāk pārliecināja, ka man ir izdevies iegrimt sapnī. Mūsu mašīnas priekšā šķērsām pāri piebraucamajam ceļam, mašīnas lukturu izgaismoti, stāvēja visi mani īpatnie draugi: Emma, Horācijs, Enohs, Olīvija, Klēra, Hjū un pat Milards, un visiem priekšā, uzmetusi uz pleciem ceļojuma mēteli, ar auduma somu rokā - mis Peregrine.

- Kas te, ellē, notiek? - ierūcās viens no tēvočiem.

-Jā, Frenk, ko tas, sasodīts, nozīmē? - jautāja otrs.

- Es nezinu, - mans tēvs atbildēja, atvērdams logu. - Nost no mana ceļa! - viņš uzsauca.

Mis Peregrine piegāja pie mašīnas durvīm. - Mēs to nedarīsim. Lūdzu, izkāpiet no mašīnas!

- Nolādēts, kas jūs tāda esat? - tētis nepadevās.

- Alma Le Feja Peregrine, Imbriņu padomes pagaidu vadītāja un šo īpatno bērnu direktore. Mēs esam tikušies jau agrāk, lai gan nedomāju, ka jūs to atceraties. Bērni, sasveicinieties!

Kad bērni pamāja sveicienus, Olīvija pacēlās gaisā un Klēra atvēra pakauša muti, tēvam atkārās žoklis un māte sāka elsot. Savukārt Milards - tikai drēbes bez ķermeņa - uzgrieza pirueti, un Emma, tuvodamās tēva pusē nolaistajam logam, uzšķīla plaukstās liesmu. - Sveicināti, Frenk! - viņa teica. - Mani sauc Emma. Esmu laba jūsu dēla draudzene.

- Redzat nu! - es iesaucos. - Es taču teicu, ka viņi patiešām eksistē!

- Frenk, ved mūs no šejienes prom! - mana māte iespiedzās un uzsita vīram pa plecu.

Līdz šim brīdim šķita, ka tētis ir sastindzis, bet nu viņš nospieda signalizācijas pogu, uzmina uz gāzes pedāļa, un mašīna, gliemežvāku fragmentiem aizlidojot pa gaisu, brāzās uz priekšu.

- STĀT! - es iebrēcos, jo mēs drāzāmies virsū maniem draugiem. Viņi pamuka malā - visi, izņemot Bronvīni, kura vienkārši stingri nostājās uz ceļa, pašāva rokas uz priekšu un ar tām saķēra mūsu mašīnas priekšgalu. Mēs spēji apstājāmies, un riteņi bezjēdzīgi kūla gaisu, bet mana māte un tēvoči šausmās kauca.

Mašīna spolēja uz vietas. Lukturi apdzisa, un dzinējs apklusa. Kamēr draugi ielenca mašīnu, es mēģināju pārliecināt savus radiniekus: - Viss kārtībā, tie ir mani draugi, viņi nedarīs jums pāri.

Tēvoči zaudēja samaņu, un viņu galvas nošļuka man uz pleciem, savukārt mātes kliedzieni pamazām pārvērtās šņukstos. Tētis plati ieplestām acīm nervozi vērās visapkārt. - Tas ir ārprāts, tas ir ārprāts, tas ir pilnīgs ārprāts, - viņš nepārstāja bubināt.

- Palieciet mašīnā, - es sacīju un, pasniedzies pāri paģībušajam tēvocim, atvēru durvis. Pārrāpos viņam pāri un izkāpu uz ielas.

Mēs ar Emmu pieplakām viens otram reibinošā apskāvienu virpulī. Es tik tikko dabūju pār lūpām vārdus. - Kā tev... Kā tu...

Pār visu ķermeni skrēja tirpas, un es biju pārliecināts, ka joprojām sapņoju.

- Es saņēmu tavu elektrisko vēstuli! - viņa sacīja.

- Manu... e-pastu?