Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Vistiešākais! - Mis Peregrine aši un skarbi iesmējās un tikai tad pamanīja, ka es nudien nesaprotu, un mazliet atmaiga. - Blūmas jaunkundze piedzima iepriekšējā gadsimta sākumā. Viņas sirds ir veca un noturīga. Varbūt jūs bažījaties, ka viņa drīz vien varētu atrast jums aizstājēju, ka kāds īpatns Romeo varētu sagrozīt viņai galvu. Es šādu iespēju nepieļautu. Viņa mīl jūs. Neesmu redzējusi Emmu tik laimīgu ne ar vienu citu. Pat ar Eibu ne.

- Vai tiešām? - Man krūtīs uzvilnīja siltums.

- Tiešām. Bet, kā mēs jau konstatējām, jūs esat jauns. Tikai sešpadsmit gadus vecs - pirmoreiz sešpadsmit gadus vecs. Jūsu sirds vēl tikai mostas, un Blūmas jaunkundze ir jūsu pirmā mīlestība. Vai ne tā?

Es kaunīgi pamāju ar galvu. Skaidrs, ka tas bija redzams ikvienam.

- Jūs droši vien iemīlēsieties vēlreiz, - mis Peregrine turpināja. -Jaunām sirdīm, tāpat kā jaunām smadzenēm, piemīt īsa atmiņa.

- Tikai ne man, - es iebildu. - Es neesmu tāds.

Es apzinājos, ka, to sakot, izklausos pēc impulsīva pusaudža, bet tobrīd biju tik pārliecināts par Emmu kā ne par ko citu līdz šim.

Mis Peregrine lēni pamāja ar galvu. - Es priecājos to dzirdēt, - viņa sacīja. - Varbūt Blūmas jaunkundze ir jums atļāvusi salauzt viņai sirdi, bet es gan ne. Viņa man ir ļoti svarīga un nebūt ne tik stipra, par kādu izliekas. Es nevaru pieļaut, ka Emma kauc uz mēnesi un visu nodedzina, ja jums gadītos ļauties kādas parastās meitenes šarmam. Esmu jau to pieredzējusi, un mums vienkārši vairs nav lieku mēbeļu, ko salauzt. Vai jūs mani saprotat?

- Mhm, - es pārsteigts norūcu. - Tā šķiet...

Mis Peregrine pienāca soli tuvāk un vēlreiz atkārtoja jau klusāk un saltākā tonī: - Vai jūs mani saprotat?

-Jā, mis Peregrine.

Imbrine strauji pamāja ar galvu, tad pasmaidīja un uzsita man pa plecu. - Tad jau viss kārtībā. Mēs labi parunājām. -Pirms paspēju ko piebilst, viņa atgriezās bibliotēkā un skaļi uzsauca: - Brokastīs!

Aptuveni pēc stundas es devos prom, un Emma, mis Peregrine un viss plašais draugu un imbriņu pulks mani pavadīja līdz pat piestātnei. Šārons jau gaidīja jaunā laivā, kuru bija pametuši bēgošie Grāvja pirāti. Sekoja ilgi apkampieni un asarainas atvadas, kas beidzās tikai tad, kad es apsolīju, ka atgriezīšos un vēlreiz visus satikšu, lai gan man nebija ne jausmas, kā to drīzākajā laikā varētu izdarīt - ar ko es samaksātu par starptautiskajiem lidojumiem un kā pārliecinātu vecākus.

- Mēs tevi nekad neaizmirsīsim, Džeikob! - Olīvija šņukstot izdvesa.

- Es iemūžināšu tavu stāstu nākamajām paaudzēm, - Mi-lards apsolīja. - Tas būs mans jaunais projekts. Es arī gādāšu, lai šis stāsts tiktu iekļauts īpatņu pasaku jaunajā izdevumā. Tu kļūsi slavens!

Edisons pienāca pie manis abu Grimmu lāču mazuļu pavadībā. īsti nevarēja saprast, kurš kuru ir adoptējis - viņš lāčus vai lāči viņu. - Tu esi ceturtais drosmīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu pazinis, - Edisons paziņoja. - Ceru, ka mēs vēl tiksimies.

- Ari es tā ceru, - es atbildēju un nemeloju.

- Džeikob, vai drīkst - mēs aizbrauksim pie tevis ciemos? -Klēra lūdzās. - Vienmēr esmu gribējusi apskatīt Ameriku.

Man pietrūka dūšas paskaidrot, kāpēc tas nav iespējams. - Protams, drīkst, - es teicu. - Es priecāšos.

Šārons uzsita ar kārti pa laivas sānu. - Visi uz klāja!

Es negribīgi iekāpu laivā, Emma un mis Peregrine man sekoja. Viņas uzstāja, ka pavadīs mani, līdz es satikšu vecākus, un es tam nepretojos. Pakāpeniskas atvadas šķita daudz vieglāk panesamas.

Šārons pacēla enkuru, un mēs atrāvāmies no krasta. Draugi mums māja un, kad slīdējām garām, uzsauca atvadas. Es pamāju pretī, tomēr bija pārlieku grūti skatīties, kā samazinās viņu stāvi, tāpēc turēju acis pievērtas, līdz straume mūs aiznesa aiz Grāvja līkuma, aizsedzot skatu uz palicējiem.

Nevienam negribējās runāt. Klusēdami vērojām, kā garām paslīd sagumušas mājas un nestabili tilti. Drīz vien sasniedzām pāreju, kur straume mūs ierāva tajā pašā pazemes tuneli, pa kuru es biju ieradies cilpā, un izspļāva laivu otrā pusē - mūsdienās, tveicīgā pēcpusdienā. Vairs nebija ne miņas no Velna aizas pussabrukušajiem graustiem; to vietā pret debesim slējās dzīvojamās mājas ar stikla fasādēm un mirdzoši biroju debesskrāpji. Garām pašāvās motorlaiva.

Mūs apņēma darbīgi, piesātināti mūsdienu trokšņi. Mašīnas signalizācija. Mobilā tālruņa zvans. Seksīgas popmūzikas ritmi. Mēs pabraucām garām iecienītam kanālmalas restorānam, bet Šārona burvestības rezultātā uz terases pusdienojošie ļaudis neredzēja, ka paslīdam garām. Man iešāvās prātā, ko viņi padomātu, ja mūs redzētu. Divi pusaudži melnā, sieviete Viktorijas laika stīvajā apģērbā un vēl Šārons Drūmā Pļāvēja apmetni, kurš ar kārti izvada mūs ārā no pazemes. Kas to lai zina - varbūt mūsdienu pasaule jau ir tik pārsātināta, ka neviens pat aci nepamirkšķinātu.