Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Mirušo valstības vārdā, runājiet klusāk! - Šārons aizkaitināts turpināja. - Kā jau teicu, no ievērojamām vietām jāmin Svētā Rūtlidža atradeņu cietums - tālredzīgas politikas iestāde, kur bāreņus iesloga, vēl pirms viņi paspējuši izdarīt noziegumu, tā pasargājot sabiedrību no milzīgiem izdevumiem un nepatikšanām; Svētā Bamabas mēnessērdzīgo, šarlatānu un kriminālo ļaundaru patversme, kas darbojas uz brīvprātības principiem.

sniedzot ārpakalpojumus, un gandrīz vienmēr ir tukša; kā arī Dūmu iela, kur liesmas kvēlo jau astoņdesmit septiņus gadus, jo neviens nav vīžojis apdzēst pazemes ugunsgrēku. - Laivu vīrs norādīja uz nomelnējušu tukšumu starp krastmalas graustiem. - Tur tā sākas, un, kā redzat, te viss ir sadedzis līdz oglēm.

Krāsmatās darbojās vairāki vīri. Es pieņēmu, ka viņi naglo koka karkasu, lai atjaunotu vienu no ēkām. Ieraudzījuši mūs peldam garām, tie apstājās un skaļi pasveicināja Šāronu, kurš atbildēja tikai ar rokas mājienu, it kā būtu mazliet samulsis.

- Vai tie ir jūsu draugi? - es vaicāju.

- Attāli radinieki, - viņš nomurmināja. - Mūsu ģimenes nodarbe ir karātavu izgatavošana.

- Kā izgatavošana? - Emma pārjautāja.

Pirms vēl Šārons paspēja atbildēt, vīri bija atsākuši darbu un, vicinot āmurus, skaļi dziedāja: - Klau, kā klaudz veseri! Klau, kā dzied naglas! Kāds gods mums ir būvēt siekstas un karātavas!

Ja es nebūtu tik pārbijies, varbūt pat ļautos smiekliem.

Mēs neatlaidīgi kuģojām pa Drudža grāvi. Šķita, ka ar katru Šārona kārts vēzienu tā krasti aizvien ciešāk sakļaujas ap mums kā kopā saliktas plaukstas; dažviet grāvis bija tik šaurs, ka to varētu šķērsot pat bez laipas. No jumta uz jumtu varētu pārlēkt. Tos šķīra vien šaura pelēkas debess svītra, bet apakšā valdīja smacējoša tumsa. Šārons visu laiku nepārtraukti tarkšķēja kā atdzīvojusies mācību grāmata. Dažās minūtēs viņš paguva izstāstīt par Velna aizā valdošajām modes tendencēm (ļoti iecienīta bija nozagtu parūku piekarināšana pie jostas cilpām), iekšzemes kopproduktu (tas bija stabili negatīvs) un apdzīvotās vietas izcelsmes vēsturi (tas notika vēl tālajā divpadsmitajā gadsimtā, nodarbinot tārpu audzētājus). Laivu vīrs nupat bija pievērsies arhitektūras sasniegumiem, kad Edisons, kurš visu ekskursijas laiku dīdījās man līdzās, beidzot viņu pārtrauca:

- Šķiet, jūs zināt par šo elles caurumu visu, izņemot jebko, kas mums kaut mazliet varētu noderēt.

- Tas būtu? - Šārona pacietība tuvojās beigām.

- Kam šeit drīkst uzticēties?

- Absolūti nevienam.

- Kā lai mēs atrodam šajā cilpā dzīvojošos īpatņus? - Emma jautāja.

-Jums to nevajadzētu gribēt.

- Kur nebūtnes tur mūsu draugus? - es pavaicāju.

- Šāda informācija kaitē biznesam, - Šārons rimti atbildēja.

- Tad laidiet mūs laukā no šīs sasodītās laivas, un mēs paši dosimies viņus meklēt! - Edisons iesaucās. - Mēs zaudējam dārgo laiku, un no jūsu nebeidzamā monologa man nāk miegs. Mēs nolīgām laivu vīru, nevis skolas madāmu!

- Hm, par šādu rupjību es varētu jūs iemest grāvī, bet tādā gadījumā nesaņemtu tās zelta monētas, ko esat man parādā.

- Zelta monētas! - Aiz riebuma Emma gandrīz nospļāvās. - Bet kā tad ar jūsu līdzpilsoņu - citu īpatņu labklājību? Kā ar lojalitāti?

Šārons nosmējās. - Ja domātu par kaut ko tādu, es jau sen būtu miris.

- Un nez vai tad mums visiem neklātos labāk, - Emma noburkšķēja un aizgriezās.

Kamēr sarunājāmies, ap mums sāka vīties miglas lēkšķes. Šī migla nemaz nelīdzinājās Kērnholmas pelēkajai dūmakai - šeit biezēja netīrs, dzeltenbrūns gaiss, kas pēc krāsas un konsistences atgādināja ķirbju zupu. Pēkšņā miglas parādīšanās dalīja mūsu pavadoni bažīgu, un viņš ātri grozīja galvu uz visām pusēm, kā gaidot nepatikšanas vai arī meklējot vietu, kur mūs izlaist krastā.

- Nolādēts, nolādēts, nolādēts... Tā ir slikta zīme, - viņš čukstēja.

- Tā ir tikai migla, - Emma iebilda. - Mēs nebaidāmies no miglas.

- Es arī ne, - Šārons turpināja, - bet šī nav migla. Tas ir smogs, turklāt cilvēku radīts. Smogā mēdz notikt nelabas lietas, un mums pēc iespējas ātrāk jātiek no tā laukā.

Laivu vīrs nošņāca, lai pabāžam galvas zem brezenta, un mēs paklausījām. Es atgriezos pie cauruma un atsāku lūrēt. Pēc brīža no smoga iznira cita laiva un aizpeldēja pretējā virzienā,

gandrīz saskaroties ar mūsējo. Pie airiem bija kāds virietis, bet aizmugurē sēdēja sieviete, un, lai gan Šārons padeva labrītu, abi tikai blenza preti un nenovērsa skatienu ari tad, kad bija jau labā gabalā, līdz atkal nozuda smogā. Kaut ko purpinādams zem deguna, Šārons aizvizināja mūs līdz kreisajam krastam, pie kura uzbūvēto nelielo piestātni es tik tikko saskatīju. Tomēr, tiklīdz izdzirdējām soļus uz koka plankām un pieklusinātu balsu murdoņu, mūsu pavadonis atspiedās pret kārti un spēji atvirzījās no krasta.

Mēs zigzagiem virzījāmies no krasta uz krastu un meklējām vietu, kur piestāt, bet ik reizi, kad nonācām tuvu, Šārons saskatīja kaut ko nevēlamu un atkal sagrieza laivas priekšgalu uz upes vidu. - Maitasputni, - viņš murmināja. - Vieni vienīgi maitasputni...