Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Tā bija. - Es sadrūmu. Smadzenes var pārkarst no visām šīm iespēj amībām! - Labi. Vienkārši ņemsim kā argumentu to, ka mis P. atradās tunelī kopā ar mums. Kāpēc gan lai viņa uzņemtos rūpes un sūtītu mani atpakaļ tagadnē kā nebūtņu gūstekni? Mēs tik tikko nezaudējām savas dvēseles. Iestigušam tajā cilpā man klātos daudz labāk.

Uz īsu mirkli Emma šķita pa īstam sagrauta, bet drīz vien meitenes seja atplauka un viņa sacīja: - Ja vien mums abiem nav paredzēts izglābt visus pārējos. Varbūt tas ietilpa mis Peregrines plānos?

- Bet kā viņa varēja zināt, ka mēs aizbēgsim no nebūtnēm?

Emma iesānis uzmeta skatienu Edisonam un nočukstēja:

- Iespējams, viņai bija kāds palīgs.

- Hm, šī hipotētisko iespēju virkne kļūst pavisam neticama. -Nopūties es rūpīgi izvēlējos nākamos vārdus. - Es zinu - tu gribi ticēt, ka mis Peregrine atrodas kaut kur ārpusē, brīvībā un pieskata mūs. Arī es to gribētu...

- Es to vēlos tik ļoti, ka sirds sāp...

- Tomēr, ja mūsu imbrine būtu šeit, vai tad viņa ar mums kaut kā nesazinātos? Un, ja viņam ir kāda loma notiekošajā, - es

klusi piebildu, pamādams ar galvu uz Edisona pusi, - vai tad līdz šim brīdim viņš nebūtu to pieminējis?

- Nebūtu, ja viņš ir devis slepenības zvērestu. Varbūt ir pārlieku bīstami kādam to teikt, pat mums... Ja mēs zinātu mis Peregrines atrašanās vietu un nāktu gaismā, ka mēs to zinām, mūs spīdzinātu, un mēs varētu neizturēt...

- Bet viņš izturētu un neizpļāpātos? - Biju runājis pārāk skaļi, un suns pavērās uz mums. - Viņa vaigi vēja pūsmā piepūtās kā baloni un mēle smieklīgi trīsuļoja. - Ahoi, jūs tur! - Edi-sons iesaucās. - Es saskaitīju jau piecdesmit sešas zivis, lai gan kāds pārītis no tām patiesībā varētu būt nogrimuši atkritumi. Par ko jūs abi tur sačukstaties?

- Tāpat vien, ne par ko, - Emma atbildēja.

- Nez kāpēc es jums neticu, - suns nočukstēja, bet intuīcija drīz vien izrādījās stiprāka par aizdomām, un jau nākamajā brīdī viņš iebrēcās: - Zivs! - un atkal pievērsa lāzera aso skatienu ūdenim. - Zivs... vēl... un vēl viena... mēsli... zivs...

- Es zinu, ka šī doma ir pavisam traka, - Emma drūmi nosmēja. - Tomēr manām smadzenēm ir paredzēts ģenerēt cerību.

- Man prieks par to, - es piebildu, - jo manējās ģenerē tikai ļaunākās iespējas scenārijus.

- Tas nozīmē, ka mēs viens bez otra nevaram iztikt.

- Tā nu tas ir, bet man šķita, ka mēs to jau bijām sapratuši.

Laivas pamatīgā šūpošanās te sakļāva mūsu augumus, te lika

pašķirties katram uz savu pusi.

- Vai tiešām esat droši, ka nevēlaties labāk doties romantiskā kruīzā? - Šārons jautāja. - Vēl nav par vēlu.

- Pilnīgi pārliecināti, - es apstiprināju. - Mums ir šis tas jāpaveic.

- Tādā gadījumā ierosinu atvērt to kasti, uz kuras sēžat. Kad šķērsosim robežu, jums noderēs tas, kas tur noglabāts.

Mēs pacēlām eņģēs iestiprināto sola virsmu un ieraudzījām lielu brezenta gabalu.

- Kam mums tas? - es gribēju zināt.

- Lai zem tā paslēptos, - Šārons attrauca un ievirzīja laivu šaurākā kanālā, kura krastos slējās lepnāki daudzdzīvokļu nami.

- Līdz šim es varēju noslēpt jūs skatieniem, bet pašā aizā aizsardzība, ko varu jums piedāvāt, nedarbojas, un pretekļi jau pie ieejas vaktē, vai nepamanīs kādu viegli iegūstamu medījumu. Un jūs, šaubu nav, esat ļoti viegli dabūjams medījums.

- Es zināju, ka jums kaut kas ir aiz ādas, - es teicu. - Mums nepievērsa uzmanību neviens tūrists.

- Pagātnes zvērībās drošāk noraudzīties, ja pats neesi redzams to dalībniekiem, - laivu virs paskaidroja. - Es taču nevaru pieļaut, ka vikingu sirotāji nolaupa manus klientus, vai ne? Iedomājieties, kādas tad būtu atsauksmes!

Mēs strauji tuvojāmies tādam kā tunelim - kādas simt pēdas garam kanāla posmam, ko nosedza tilts, uz kura slējās noliktavu vai vecu dzirnavu ēka. Otrā tuneļa galā spoži spidēja mirdzoša ūdens virsma un zilās debess pusaplis. Pa vidu bija tikai tumsa. ŠI vieta tikpat maz atgādināja ieeju cilpā kā jebkura cita redzētā ainava.

Mēs izvilkām no lādes milzīgo brezenta gabalu, kas aizņēma pusi laivas. Emma apgūlās man līdzās, mēs apsedzāmies un kā palagu pievilkām audekla malu līdz pat zodam. Kad laiva iebrauca zem tilta valdošajā tumsā, Šārons izslēdza motoru un paslēpa to zem otra, mazāka brezenta gabala. Tad viņš piecēlās stāvus, izvilka saliekamu kārti, ielaida to ūdeni līdz upes dibenam un gariem, klusiem vēzieniem sāka vadīt laivu dziļāk tuneli.

- Starp citu, no kādiem pretekļiem mēs slēpjamies? - painteresējās Emma. - Vai no nebūtnēm?

- īpatņu pasaulē ir ari citi ļaundari, ne tikai jūsu ienīstie ne-būtnes, - Šārons atbildēja, un viņa teiktais atbalsojās pret tuneļa akmens sienām. - Cilvēks bez principiem, kurš izliekas par draugu, var būt tikpat bistams kā atklāts ienaidnieks.

Emma nopūtās. - Kāpēc jūs vienmēr izsakāties tik nekonkrēti?

- Noslēpiet galvas! - viņš atcirta. - Ari tu, suns!

Edisons ierausās atpakaļ zem brezenta, un mēs pārvilkām to pāri galvai. Zem auduma gabala bija tumši un karsti, turklāt aizvien stiprāk oda pēc motoreļļas.

- Vai jums ir bail? - Edisons tumsā čukstēja.

- Ne īpaši, - atteica Emma. - Un tev, Džeikob?