Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Man tā nešķiet, - es atbildēju. - Pagaidi mazliet...

Šārons turpināja stāstījumu, it kā nebūtu mūs dzirdējis.

- ... un, kad pabraucam garām Londonas tiltam, var apskatīt arī uz pīķiem uzdurtās mēnessērdzīgo galvas! Visbeidzot varu piedāvāt mūsu vispieprasītāko ekskursiju, kas personiski man patīk vislabāk. Bet tas jau nav svarīgi, - laivu vīrs kautrīgi piebilda un atmeta ar roku. - Ja tā padomā, diez vai jūs interesētu Velna aiza.

- Kāpēc ne? - Emma teica. - Vai tur ir pārāk skaisti un jauki?

- Patiesībā tā ir diezgan skarba vieta. Un noteikti nav piemērota bērniem...

Emma piecirta kāju, un viss trūdošais doks salīgojās. - Tātad turp aizveda mūsu draugus, vai tiesa? - viņa kliedza. - Vai tiesa?!

- Tikai nezaudējiet savaldīšanos, jaunkundz. Es galvenokārt rūpējos par jūsu drošību.

- Beidziet pūst miglu acīs un pasakiet, kas tur atrodas!

- Labi, ja tik ļoti uzstājat... - Šārons nočāpstināja lūpas ar tādu troksni, ka šķita, viņš ienirst siltā vannā, un tad saberzēja kaulainās plaukstas, it kā jau domas par to vien sagādātu viņam prieku. - Tur ir daudz nāvējoša un pretīga. Viss, ko sirds vēlas, ja vien tā kāro pēc kaut kā nejauka, biedējoša un riebīga. Nereti es sapņoju par to, ka kādu dienu likšu savu kārti mierā un pārvākšos uz turieni, varbūt pat atvēršu Dūņu ielā nelielu lopkautuvi...

- Atgādiniet, kā to vietu sauc! - Edisons palūdza.

- Velna aiza, - laivu vīrs sapņaini atbildēja.

Edisons nodrebēja no galvas līdz pat astes galam. - Es zinu, kas tā ir, - viņš norūca. - Briesmīga vieta, visdrūmākais un bīstamākais graustu rajons visā ilgajā Londonas vēsturē. Esmu dzirdējis stāstām par to, ka īpatnos dzīvniekus turp aizved krātiņos un liek tiem kauties citam ar citu asiņainās sporta spēlēs.

Grimmu lāčus tur uzrīda emurafēm un šimpanzežus - kazfla-mingo... Vecākiem liek cinīties ar pašu bērniem! Viņus piespiež citam citu sakropļot un nogalināt tikai tāpēc, lai daži nenormāli īpatņi varētu izklaidēties.

- Pretīgi, - Emma secināja. - Kurš ipatnis gan būtu ar mieru tādā murgā piedalīties?

Edisons nožēlā nogrozīja galvu. - Izstumtie... Mantkārīgie... Padzītie...

- Bet īpatņu pasaulē taču nav nekādu izstumto! - Emma nesaprata. - Sargi nogādā visus noziegumu izdarīšanā vainojamos īpatņus uz soda cilpu.

- Cik maz gan jūs pazīstat paši savu pasauli! - laivu vīrs secināja.

- Ja noziedzniekus neizdodas noķert, viņus ari nevar ielikt cietumā, - Edisons paskaidroja. - Vismaz ne tādā gadijumā, ja šie nevaldāmie un likumus ignorējošie īpatņi paglābjas šādā cilpā.

- Tas jau izklausās pēc elles, - es teicu. - Kāpēc gan lai kāds gribētu turp doties no brīva prāta?

- Kas vienam elle, citiem - paradīze, - Šārons piebilda. - Tā ir pēdējā patiesi brīvā vieta, kur var nopirkt un pārdot jebko... -Viņš pieliecās man tuvāk un ierunājās klusāk: - Vai arī noslēpt jebko.

- Piemēram, nolaupītas imbrīnes un īpatnos bērnus? Vai to jūs gribat teikt? - es nelikos mierā.

- Neko tādu es gan neteicu. - Laivu virs paraustīja plecus un pievērsās žurkai, kura izbāza degunu no apmetņa malas. - Kuš, Pērsij, tētim jāstrādā.

Kad Šārons maigi iebāza žurku atpakaļ, es cieši apskāvu Emmu un Edisonu un čukstus vaicāju: - Ko teiksiet? Vai tiešām viņi būtu aizveduši mūsu draugus uz to... velna bedri?

- Vispār jau viņiem jātur ieslodzītie kādā cilpā, turklāt diezgan senā, - Emma piebilda. - Pretējā gadijumā mēs ātri novecotu pat dienas vai divu laikā...

- Bet kāda gan nebūtnēm daļa par to, vai mēs novecojam vai ne? - es attraucu. - Tie vienkārši grib nolaupit mūsu dvēseles.

- Iespējams, bet imbrīnēm gan viņi neļautu mirt. Viņas tiem vajadzīgas, lai atkārtotu 1908. gada notikumus. Vai atceraties nebūtņu neprātīgo plānu?

- Visas tās muļķības, par ko sapņoja Golans... Nemirstība un vara pār visu pasauli...

- Tā gan. Tāpēc jau viņi mēnešiem ilgi nolaupa imbrines, un tāpēc viņiem vajadzīga vieta, kur tās nepārvērstos izkaltušās ādās, vai ne tā? Un tas nozīmē, ka jāmeklē ļoti sena cilpa. Vismaz astoņdesmit vai simt gadu veca. Un, ja Velna aiza patiesi ir izvirtības džungļi, kur likumiem nav varas...

- Tāda tā ir, - Edisons apstiprināja.

- Tādā gadījumā tā varētu būt ideāla vieta, kur nebūtnēm noslēpt savus gūstekņus.

- Turklāt vēl pašas īpatņu Londonas centrā, - Edisons piebilda. - Visiem deguna priekšā. Mazie, viltīgie nekauņas...

- Šķiet, ka esam visu noskaidrojuši, - es sacīju.

Padomājusi Emma metās pie Šārona. - Mums, lūdzu, trīs biļetes uz to pretīgo, briesmīgo vietu, par kuru stāstījāt!

- Vienmēr jābūt ļoti, ļoti pārliecinātam par savām vēlmēm, - laivu vīrs norūca. - Tādi nevainīgi jēriņi kā jūs ne vienmēr atgriežas no Velna aizas.

- Mēs esam pārliecināti, - es apstiprināju.

- Tad jau ļoti labi. Tikai nesakiet, ka es jūs nebrīdināju!

- Vienīgi... mums nav to trīs zelta gabalu, - Emma atzinās.