Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Mēs virzījāmies uz priekšu tik strauji, cik spēja Emma, un, turēdamies tuvāk ēkām, kas joprojām tinās rīta ēnās, centāmies sekot Edisona ožai, vienlaikus vērojot, vai kaut kur nemanīsim policiju. Mēs pagājām garām rūpniecības rajonam pie vecajiem dokiem, kur starp noliktavu rindām pazibēja tumšā Temzas straume, un tad nonācām izsmalcinātā tirdzniecības rajonā, kur stikla namu pirmajos stāvos mirdzēja smalku veikalu izgaismotie skatlogi. Virs namu jumtiem es pamanīju Svētā Pāvila katedrāles kupolu, kurš jau atkal bija vesels un ap kuru pletās skaidras, zilas debesis. Visas bumbas jau bija nomestas un bumbvedēji -sen notriekti, nodoti metāllūžņos vai ievietoti muzejos, kur tie aiz nostieptām virvēm krāja putekļus. Nu uz tiem neizpratnes pilnām acīm vērās vien skolēni, kuriem šis karš šķita tikpat sena pagātne kā krusta kari. Man tas pavisam burtiski bija vakardiena. Nespēju noticēt, ka šīs ir tās pašas ielas, pa kurām mēs tikai pagājušonakt izglābāmies no nāves, skrienot gar aptumšotajiem logiem un izvairoties no bumbu izrautajiem krāteriem. Tagad tās bija grūti pazīt - šķita, ka lepnie lielveikali izauguši tieši no pelniem gluži tāpat kā ļaudis, kuri pastaigājās pa gaiteņiem ar nodurtām galvām, ieurbušies mobilajos telefonos, zī-molu drānās tērpušies. Piepeši tagadne man rādījās tik savāda, tik triviāla un mulsinoša. Es sajutos kā viens no mītu varoņiem, kurš, izlauzies atpakaļ virszemē, konstatē, ka šī pasaule ir tieši tikpat nolādēta kā tā, kas zem zemes.

Un tad pār mani nāca apgaismība - es biju atgriezies. Es atkal atrados tagadnē un biju te nokļuvis bez mis Peregrines palīdzības.. . Lai gan tika uzskatīts, ka tas nav iespējams.

- Emma? Kā es te nonācu? - es jautāju.

Viņa neatrāva vērīgās acis no ielas un nepārtraukti vēroja, vai mūs negaida nepatikšanas. - Tu domā Londonu? Ar vilcienu, muļķīti.

- Nē, - es pieklusināju balsi. - Es domāju tagadni. Tu man teici, ka tikai mis Peregrine var nosūtīt mani atpakaļ.

Emma pagrieza galvu un pavērās manī piemiegtām acīm. - Jā, - viņa lēni atbildēja, - tā bija.

- Vai arī tu tā domāji.

- Nē, tā bija, esmu par to pārliecināta. Tā jau tas darbojas.

- Un kā tad es nonācu šeit?

Šķita, ka esmu Emmu samulsinājis. - Džeikob, es nezinu. Varbūt...

- Atradu! - Edisons aizrautīgi iekliedzās, un mēs apklusuši pievērsāmies viņam. Suņa augums saspringti izslējās un purns norādīja uz ielu, kurā tikko bijām iegriezušies. - Tagad es saožu vairākus desmitus īpatņu pēdu, un šīs pēdas ir svaigas!

- Un ko tas nozīmē? - es jautāju.

- To, ka šurp atvesti arī citi nolaupītie īpatņi, ne tikai mūsu draugi, - Emma atbildēja. - Nebūtņu slēptuve atrodas pavisam netālu.

- Pavisam netālu no šejienes? - es nespēju noticēt. Visā ielas garumā mūsu skatieniem pavērās ātrās ēdināšanas ieskrietuves un bezgaumīgu suvenīru kioski; arī mēs paši stāvējām pie kādas netīras bufetes neona izgaismotā skatloga. - Es laikam biju iztēlojies kādu... nejaukāku vietu.

- Piemēram, drēgna cietokšņa kazemātu. - Emma piekrītoši pamāja ar galvu.

- Vai ari koncentrācijas nometni, ko no visām pusēm sargā zaldāti un dzeloņstieples, - es piebildu.

- Un vēl sniegu - gluži kā Horācija zīmējumā.

- Iespējams, mēs vēl atradīsim ari tādu vietu, - Edisons iejaucās. - Paturiet prātā, ka šī varētu būt tikai ieeja cilpā!

Otrā ielas pusē tūristi fotografējās pie kādas no pilsētas iko-niskajām sarkanajām telefona būdiņām. Tad viņi pamanīja mūs un pavērsa savas kameras šurp.

- Ei, jūs tur! - Emma iesaucās. - Nekādu fotogrāfiju!

Cilvēki veltīja mums neizpratnes pilnus skatienus. Nekur

vairs nemanīja karnevāla tērpos ģērbušos ļaudis, un mēs uz šī fona izcēlāmies kā asiņaini, uz augšu pacelti īkšķi.

- Sekojiet man! Visas pēdas ved turp, - Edisons nošņāca.

Mēs aizsteidzāmies prom pa ielu viņam pakaļ.

- Kaut šeit būtu Milards! - es sacīju. - Viņš varētu visu izlūkot, neviena nemanīts.

- Un, ja Horācijs atrastos kopā ar mums, viņš varētu atcerēties kādu sapni, kas mums palīdzētu, - teica Emma.

- Vai arī sameklēt mums jaunas drēbes, - es piebildu.

-Ja neapklusīsim, es sākšu raudāt, - Emma paziņoja.

Mēs nonācām uz mola, kur kūsāja dzīvība. Saule atmirdzēja tumšajā Temzas ūdeņu strēlē, un tūristu grupas ar naģenēm un ap vidukli apsietām somiņām sakāpa dažās lielās laivās, kas piedāvāja vairāk vai mazāk vienādas ekskursijas pa Londonu.

Edisons apstājās. - īpatņi tika atvesti šurp, - viņš pavēstīja. - Šķiet, ka pēc tam viņiem lika sakāpt kādā laivā.

Mēs sekojām suņa ožai un spraucāmies cauri tūristu pūlim, līdz nonācām pie tukšas laivu piestātnes. Patiesi, nebūtnes bija sadzinuši mūsu draugus kādā laivā, un mums tagad bija jādodas viņiem pakaļ, tikai - ar ko? Apstaigājām visu piestātni un meklējām, kas mūs varētu aizvest.

- Tas nekam neder, - Emma īgņojās. - Šie kuģīši ir pārāk lieli un pārpildīti. Mums vajadzīgs kaut kas mazāks, ko mēs paši varētu vadīt.