Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Turp! - es iesaucos un vilku Emmu sev līdzi uz tālumā spīdošā uzraksta IZEJA pusi. Cerēju, ka Edisons atrodas turpat mums pie kājām, bet visapkārt ņudzēja tik daudz cilvēku, ka es tik tikko varēju saskatīt gridu. Par laimi, Emma atguva spēkus -vai ari meiteni spēcināja adrenalīna pieplūdums -, jo diez vai es būtu noturējis viņas svaru, laužoties cauri cilvēku pūlim.

Starp mums un vilcienu vairs bija palicis pēdas divdesmit liels attālums, un tur bija kādi piecdesmit cilvēki, kad nebūtne izbrāzās no vagona un sāka kliegt rācijā: - Es esmu kārtības sargs! Nost no ceļa! Apturiet tos bērnus! - Vai nu neviens viņu nesadzirdēja uz atbalsojošos stacijas trokšņu fona, vai ari ļaudis vienkārši nepievērsa tam uzmanību. Kad atskatījos, nebūtne attālinājās no mums, un tajā bridi Emma, mētādama kājas pa labi un pa kreisi, metās pūlī un mēs skrējām tālāk. Ļaudis mums aiz muguras kliedza un krita cits pār citu, un, kad es otrreiz palūkojos atpakaļ, redzēju, ka nebūtne laužas uz priekšu mums pakaļ, kāpj cilvēkiem uz kājām un mugurām, saņemot belzienus ar lietussargiem un portfeļiem. Tad viņš piesarcis un neapmierināts apstājās un tvēra pie aizpogātās ieroča maksts. Taču tobrid pūlis starp mums un šo necilvēku jau bija gana plašs, un, lai gan es nemaz nešaubījos, ka viņam netrūks nežēlības, lai atklātu uguni ļaužu pūlī, viņš nebija tik liels muļķis, lai tā rīkotos. Briestošā panika padarītu mūsu noķeršanu vēl grūtāku.

Kad es atskatījos trešoreiz, nebūtne jau atradās tik tālu un tik lielā pūli, ka es viņu tik tikko saskatīju. Iespējams, viņš nemaz tik ļoti nevēlējās mūs noķert. Galu galā mēs nebijām ne

īsti gards kumoss, ne vērtīga balva. Varbūt sunim bija taisnība un salīdzinājumā ar imbrīnēm mēs nemaz nebijām pūļu vērti.

Pusceļā uz izejas durvīm cilvēku jau bija tik maz, ka mēs varējām mesties brīvā skrējienā, tomēr jau pēc dažiem soļiem Emma satvēra mani aiz piedurknes un apstādināja. - Edisons! -Viņa metās apkārt un ielūkojās pūlī. - Kur palika Edisons?

Jau nākamajā mirklī suns izlēca no visblīvākās vietas pūlī, vilkdams līdzi pie kaklasiksnas sprādzes pieķērušos garu balta auduma strēmeli. - Labi, ka jūs mani pagaidījāt, - viņš teica. - Es aizķēros aiz kādas kundzes zeķes...

Izdzirdējuši runājošu suni, ļaudis atskatījās.

- Aiziet, mēs nedrīkstam tagad apstāties! - es sacīju.

Emma norāva zeķi no Edisona kaklasiksnas, un mēs jau atkal skrējām uz izeju. Mums priekšā pavērās eskalators un lifta kabīne. Eskalators darbojās, bet uz tā atradās daudz cilvēku, tāpēc es vedu pārējos uz lifta pusi. Kad skrējām garām sievietei, kas bija nokrāsojusies zilā krāsā no galvas līdz papēžiem, pat es pagriezos un atskatījos, lai gan kājas joprojām nesa mani uz priekšu. Dāmas mati bija zili, seju klāja zils grims, un viņa bija ģērbusies zilā, cieši piegulošā triko.

Viņa tik tikko izzuda skatienam, kad es ieraudzīju vēl di-vaināku radījumu. Vīrieša galva bija vertikāli it kā sadalīta uz pusēm: viena puse bija gludi noskūta un saulē iedegusi, uz otras atstātie mati - ar putām sakārtoti kustīgās cirtās. Pat ja Emma šo tipu pamanīja, viņa neatskatījās. Varbūt meitene bija tik ļoti pieradusi satikt īstus īpatņus, ka dīvaina paskata parastos ļaudis tik tikko pamanīja. Bet ja nu tie nemaz nav parastie cilvēki? - es sāku domāt. Ja nu tie ir īpatņi un tagadnes vietā mēs esam nonākuši tikai kārtējā cilpā?Ja nu...

Un tad es ieraudzīju divus zēnus, kuri ar spīdošiem gaismas zobeniem rokās cīkstējās pie tirdzniecības automātu sienas. Līdz ar katru plastmasas zobenu sadursmi es skaidrāk saskatīju īstenību. Šie dīvainā izskata cilvēki nav īpatņi. Tie ir ērmi. Mēs pilnīgi noteikti atradāmies tagadnē.

Lifta durvis atvērās divdesmit pēdas no mums. Mēs uzņēmām tempu un ieskrējām kabīnē tik spēji, ka pat atsitāmies ar

plaukstām pret tālāko sienu, bet Edisons ielēca šaurajā telpā uz trim kājām. Es pagriezu galvu atpakaļ īstajā brīdī, lai aiz gandrīz aizvērtajām durvīm pamanītu, kā nebūtne izraujas no cilvēku pūļa un ar pilnu sparu skrien uz mūsu pusi, bet pie sliedēm, pa kurām jau attālinājās vilciens, no pēdējā vagona jumta nolec tukšpauris un ar mēlēm pieķeras pie stacijas griestiem. Tas karājās pie vieglās griestu konstrukcijas kā zirneklis un ar melnām, zvīļojošām acīm vērās mani.

Tad kabīnes durvis aizvērās līdz galam un mēs viegli cēlāmies augšup. Kāds noteica: - Kur tad šāva, draudziņ?

Kabīnes dziļākajā stūri stāvēja un smīnēja kāds savādi ģērbies pusmūža vīrietis. Viņa krekls bija saplēsts un seju klāja uzzīmētas krusteniskas rētas, bet pie vienas rokas pirkstiem bija piestiprināts asinīm klāts motorzāģis - nu gatavais Kapteinis Āķis!

Viņu ieraudzījusi, Emma spēji atkāpās. - Kas jūs tāds?

Šķita, ka vīrietis jūtas mazliet aizvainots. - Nu izbeidziet!

-Ja patiesi gribat zināt, kur šauj, neatbildiet! - Emma jau cēla plaukstas gaisā, bet es pasteidzos un apturēju meiteni.

- Viņš ir nekas, - es noteicu.