Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Mjā... - Edisons skumji nodūra galvu. - Diemžēl man jums jāsaka bēdīgas vēstis. Es zināmā mērā cerēju, ka jūs to nepajautāsiet.

Asinis aizplūda no Emmas sejas. - Saki!

- Protams, - suns atbildēja. - Pavisam drīz pēc tam, kad jūs devāties ceļā, pie mums iebruka nebūtņu bars. Mēs tiem metām ar sprāgstošajām olām un tad aizmukām katrs uz savu pusi un paslēpāmies. Tā lielākā meitene ar izspūrušajiem matiem...

- Fiona. - Man ietrīsējās sirds.

- Viņa lika lietā savas spējas un paslēpa mūs kokos un pašas izaudzētos krūmos. Mēs bijām tik labi nomaskēti, ka paietu vairākas dienas, līdz nebūtnes atrastu mūs visus, bet tie palaida gāzi un izdzina mūs no slēpņiem.

- Gāzi! - Emma iekliedzās. - Tie nelieši apzvērēja, ka nekad vairs to nepielietos!

- Acīmredzot būs samelojuši, - Edisons noteica.

Kādā no mis Peregrines albumiem es reiz redzēju šāda uzbrukuma laikā uzņemtas fotogrāfijas: nebūtnes ar maskām uz sejas un skābekļa baloniem uz muguras stāvēja tā, it kā nekas īpašs nenotiktu, un laida gaisā indīgas gāzes mākoņus. Lai gan šī gāze nebija nāvējoša, tā svilināja plaušas un rīkli un izraisīja neciešamas sāpes. Klīda baumas, ka to saelpojušās imbrines vairs nespēj izkļūt no putna veidola.

- Mūs sagūstījuši, viņi nopratināja visus par mis Žubītes atrašanās vietu, - Edisons turpināja stāstu. - Meklējot kartes, dienasgrāmatas vai nezin ko vēl, viņi apgrieza ar kājām gaisā imbrīnes torni, un, kad nabaga Dierdra mēģināja stāties tiem ceļā, briesmoņi viņu nošāva.

Uz mirkli atmiņā pavīdēja emurafes iegarenā, lempīgā seja ar retajiem zobiem. Tā bija tik mīļa, ka mans kuņģis savilkās neciešamā mezglā. Kādam nelietim gan jābūt, lai spētu nogalināt šādu radību? - Ak kungs, cik briesmīgi! - es nočukstēju.

- Tiešām briesmīgi, - Emma nevērīgi piekrita. - Bet kas notika ar meitenēm?

- Nebūtnes noķēra mazāko, - Edisons turpināja. - Un otra... Izcēlās kautiņš ar dažiem karavīriem; tas notika netālu no kraujas, un meitene iekrita aizā.

Es pavēros uz Edisonu neizpratnes pilnām acīm. - Ko? - īsu brīdi pasaule pārvērtās neskaidrā plankumā, bet es drīz vien atkal koncentrēju skatienu.

Emma sastinga, bet viņas seja neizrādīja ne mazākās emocijas. - Kā - iekrita? Cik dziļi?

- Tā bija liela aiza, vismaz tūkstoš pēdas dziļa. - Suņa spēcīgais apakšžoklis nošļuka uz leju. - Man ļoti žēl.

Es smagi sabruku zemē. Emma palika stāvam kājās, turēdamās pie stieņa baltiem pirkstu kauliņiem. - Nē, - viņa apņēmīgi sacīja, - nē, tas nevar būt. Varbūt Klēra krītot paspēja pie kaut kā pieķerties... Pie kāda zara vai klintsradzes...

Edisona skatiens bija kā piekalts ar košļājamām gumijām nosētajai grīdai. - Varbūt.

- Vai arī apakšā augošie koki darīja Fionas piezemēšanos mīkstāku un uztvēra viņu kā tīklā. Jūs taču zināt, ka viņa prot ar tiem runāt!

-Jā, - suns atbildēja, - cerību nekad nedrīkst zaudēt.

Es centos iztēloties, kā asie priedes zari varētu padarīt kritienu mīkstāku. Tas šķita neiespējami. Es vēroju, kā Emmas izlolotā niecīgā cerība pagaist. Tad meitenes ceļi iedrebējās, viņa palaida stieni vaļā un sabruka uz sēdekļa man blakus.

Asarām acīs meitene pavērās uz Edisonu. - Man ļoti žēl tavas draudzenes.

Suns pamāja ar galvu. - Man ari.

- Ja mis Peregrine būtu kopā ar mums, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis, - Emma nočukstēja. Tad viņas galva nošļuka un meitene izplūda asarās.

Man gribējās apskaut Emmu, bet nez kāpēc šķita, ka tā es ielauztos viņas privātumā un pievērstu sev to uzmanību, kas tobrīd patiesībā piederēja tikai viņai pašai. Tāpēc es vienkārši sēdēju, blenzu uz savām rokām un ļāvu Emmai bēdāties par zaudēto draudzeni. Edisons godbijīgi novērsās, vismaz man tā šķita. Un, iespējams, ari tāpēc, ka vilciens, tuvojoties nākamajai stacijai, piebremzēja.

Durvis atvērās. Edisons izbāza galvu ārā pa logu, paostīja gaisu, uzrūca kādam, kurš grasījās ienākt mūsu vagonā, un tad atgriezās pie mums. Kad durvis kārtējo reizi aizvērās, Emma jau bija paguvusi noslaucīt asaras un pacelt galvu.

Es cieši saņēmu meitenes delnu. - Vai ar tevi viss kārtībā? -Kaut es spētu atrast atbilstošākus vārdus...

- Ir jābūt kārtībā, vai ne? - meitene atbildēja. - To draugu dēļ, kuri vēl ir dzīvi.

Dažs labs Emmas manieri apslāpēt ciešanas un noslēpt tās dziļākajā dvēseles stūri varētu uztvert kā skarbu, bet es viņu jau pietiekami labi pazinu, lai saprastu. Šai meitenei bija tik plaša sirds kā visa Francija, un tos dažus veiksminiekus, kas bija iekļuvuši viņas sirdi, Emma mīlēja ar ikvienu šis varenās sirds kriksīti. Tomēr šādi mērogi bija ari bīstami. Ja Emma ļautu savai sirdij pārdzīvot par visu, viņa pati sevi iznicinātu, tāpēc viņai bija jāapsauc, jānomierina un jānoslēdz sava sirds. Visnežēlīgākie pārdzīvojumi jānoslēpj uz vistālākās salas, kura strauji pildījās ar ciešanām un uz kuras viņai reiz nāksies dzīvot.

- Stāsti tālāk, - Emma uzrunāja Edisonu. - Kas notika ar Klēru?

- Viņu aizveda nebūtnes. Aizbāza viņai abas mutes un iestūķēja maisā.

- Bet viņa taču bija dzīva? - es pajautāju.

- Un visiem koda kā negudra. Pēc tam mēs mazajā kapsētā apglabājām Deirdru un es devos uz Londonu, lai sameklētu