Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Droši vien tie bija glābēji vai arī par tādiem pārģērbušies ne-būtnes. Manas šaubas neizzuda līdz pat brīdim, kad viņi noņēma no galvas saulesbrilles ar gumijas sakabi.

Protams.

Mūsu iespējas saruka vēl uz pusi. Tagad atlika tikai sliedes un tuneļi. Savainotiem mums nekādi neizdotos paskriet ātrāk par nebūtnēm, tomēr mēs joprojām varētu izglābties, ja vien mūs nepamanītu, un pagaidām tas nebija noticis, jo izpostītajā metrostacijā valdīja haoss. Abu lukturu gaisma skenēja grīdu. Mēs ar Emmu atkāpāmies tuvāk sliedēm. Ja vien mums izdotos nemanītiem iemukt tunelī... Bet Edisons, nolādēts, nekustējās ne no vietas!

- Ejam! - es viņam uzšņācu.

- Tie ir ātrās palīdzības šoferi, un tam cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, - suns atbildēja pārlieku skaļi, un lukturīšu gaismas stari atrāvās no grīdas un pašāvās uz mūsu pusi.

- Palieciet, kur esat! - viens no vīriešiem iekliedzās un izņēma no maksts pistoli, bet otrs ķērās pie rācijas.

Un tad viens pēc otra notika divi pavisam negaidīti atgadījumi. Vispirms, kad jau biju gatavs nomest salokāmo cilvēku uz sliedēm un tad kopā ar Emmu ielēkt viņam pakaļ, tunelī ierēcās pērkondimdoša sirēna un tālumā spoži uzspīdēja prožektors. Sastāvējies gaiss, protams, plūda no vilciena, kas neizprotamā kārtā atkal kursēja - par spīti sprādzienam. Par otru notikumu pavēstīja mans kuņģis, savelkoties sāpēs, jo tukšpauris bija izrāvies no stinguma un jau lēkšoja uz mūsu pusi. Es to vienlaikus sajutu un ieraudzīju - preteklis, plaši pavēris melnās lūpas un izstiepis mēles gaisa vilnī, tvaika lavīnas apņemts, metās mums virsū.

Mēs atradāmies slazdā. Ja skriesim uz kāpnēm, mūs nošaus un saplosīs. Ja nolēksim uz sliedēm, mūs sašķaidīs vilciens. Mēs nevarētu paglābties ari vagonā, jo paies vismaz desmit sekundes, līdz sastāvs apstāsies, un vēl divpadsmit, līdz atvērsies durvis, kuras aizvērsies vēl pēc desmit sekundēm. Līdz tam laikam mēs jau būsim nobeigti trijos dažādos veidos. Un tāpēc es rīkojos tā, kā parasti daru tad, ja pietrūkst padoma, - pavēros uz Emmu. Meitenes sejā es saskatīju izmisumu, jo viņa saprata, cik bezcerīgā situācijā atrodamies. Tomēr stingrā apņēmība, par ko liecināja kā klintī izcirstais žoklis, vēstīja, ka viņa tik un tā ir nolēmusi rīkoties. Tikai tad, kad Emma, rokas izstiepusi, sāka steberēt uz priekšu, es atcerējos, ka viņa neredz tukšpauri. Mēģināju viņu brīdināt, notvert un apturēt, bet nespēju bilst ne vārda, turklāt nevarētu arī satvert meiteni, nenometot zemē salokāmo cilvēku. Nākamajā brīdī Edisons jau atradās blakus Emmai un rūca uz nebūtni, bet meitene bezcerīgi mēģināja uzšķilt liesmu. Pazibēja tikai viena dzirkstele, tad otra, un vairs nekā - gluži tā, it kā šķiltavām būtu beigusies degviela.

Nebūtne izplūda smieklos, tad paraustīja aizslēgu un nomērķēja uz Emmu. Tukšpauris metās man virsū, kaucot skaļāk par vilciena bremžu čīkstoņu mums aiz muguras. Tobrīd es aptvēru, ka gals klāt un man nav nekā, ar ko pretoties. Tajā mirklī manī kaut kas atslāba, un līdz ar to pagaisa arī sāpes, ko jutu, kad tuvumā bija tukšpauris. Šīs sāpes līdzinājās smalkam dūrienam, un, tiklīdz tās pierima, es sadzirdēju kādu citu skaņu, tādu kā apziņas čukstu.

Tas bija vārds.

Es metos tam pakaļ, sakampu ar abām rokām un izkliedzu tik stipri, kā mēdz kliegt augstākās līgas beisbola komandas bumbas metējs. - Viņu! - es saucu sev nepazīstamā valodā. Tikai divas zilbes, kurās ietilpa neaptverami apjomīga nozīme, un, kolīdz vārds bija izskanējis no manas rīkles, es pamanīju acumirklīgu rezultātu. Tukšpauris vairs neskrēja pie manis, bet apstājās kā zemē iemiets, sazvērojās uz kājām, tad spēji pagriezās sānis un izšāva mēli. Tā noplīkšķēja pret platformu un trīsreiz apvijās ap nebūtnes kāju. Izsists no līdzsvara, necilvēks izšāva griestos un nākamajā mirklī jau tika apgriezts ar kājām gaisā; tā viņš ari palika, kliegdams un mētādamies ar rokām un kājām.

Mani draugi uzreiz nesaprata, kas noticis. Kamēr viņi stāvēja un blenza pavērtām mutēm, otra nebūtne kaut ko iekliedza rācijā, un es sadzirdēju sev aiz muguras ar joni atveramies vagona durvis.

Tas bija mūsu mirklis.

- UZ PRIEKŠU! - es kliedzu, un abi draugi man paklausīja. Emma metās uz priekšu klupdama krizdama, un Edisons pinās meitenei pa kājām, bet es centos iedabūt asinīm noklāto salokāmo cilvēku iekšā pa šaurajām durvīm. Beigu beigās mēs visi četri tikām pāri slieksnim un sabrukām uz metro vagona grīdas.

Jau atkal atskanēja šāvieni, ko nebūtne neprātīgi raidīja uz tukšpauri.

Durvis pievērās līdz pusei, tad atkal atslīdēja vaļā. - Lūdzu, atbrīvojiet durvju aiļu! - atskanēja ierakstīts paziņojums.

- Kājas! - Emma norādīja uz kurpēm salokāmā cilvēka garo kāju galā, kuru purngali atradās ārpus vagona. Es rāpos uz priekšu, lai ierautu viņa pēdas iekšā, un dažu nebeidzami ilgu sekunžu laikā, pirms durvis aizvērās pavisam, gaisā pakarinātais nebūtne paspēja raidīt vēl vairākus nemērķētus šāvienus. Tad tukšpaurim apnika notiekošais un tas trieca nebūtni pret sienu. Nebūtne sašļuka zemē un pārtapa nekustīgā kaudzē.