Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Otrs nebūtne steidzās uz izeju. -Arī viņu, - es centos pateikt, bet bija jau mazliet par vēlu. Durvis aizvērās, un vilciens, strauji noraustījies, izkustējās no vietas.

Palūkojies apkārt, ar atvieglojuma izjūtu konstatēju, ka esam ieklupuši pavisam tukšā vagonā. Ko gan par mums padomātu parastie cilvēki?

- Vai tev viss kārtībā? - es vaicāju Emmai, kura piecēlās sēdus un, smagi elšot, mani cieši nopētīja.

- Pateicoties tev, - viņa atbildēja. - Vai tiešām tu liki tukšpau-rim to visu izdarīt?

- Laikam gan, - es pats nebiju īsti pārliecināts.

- Neticami, - meitene klusi piebilda. Man netapa skaidrs, vai viņa to saka no bailēm vai aizkustinājuma. Iespējams, gan tā, gan tā.

- Tu izglābi mums dzīvību, - Edisons sacīja un mīļi paberzēja galvu pret manu roku. - Tu esi ļoti īpašs puisis.

Atskanēja salokāmā cilvēka smiekli, un, pavēries lejup, es pamanīju viņa sāpju pārņemtajā sejā smaidu. - Vai redzi? - viņš sacīja. - Es jau sacīt. Ir brīnums. - Vīrietis kļuva nopietns, saņēma manu roku un iespieda saujā mazītiņu papīra gabaliņu. Tā bija fotogrāfija. - Mana sieva, mans bērns, - viņš teica. - Ienaidnieks jau sen viņus sagrābt. Ja tu atrast pārējos, varbūt...

Fotogrāfijā redzamais mani šokēja. Naudas maka izmēra fotoattēlā bija redzama sieviete ar mazuli uz rokām. Acīmredzot Sergejs nebija šķiries no šis fotogrāfijas jau sen. Lai gan attēlā redzamie cilvēki jauki smaidīja, pati fotogrāfija - vai tās negatīvs -bija pamatīgi cietusi, iespējams, pat gandrīz sadegusi, vismaz pakļauta tik lielam karstumam, ka sejas bija deformējušās un saskatāmas tikai fragmentāri. Līdz šim Sergejs nebija bildis ne vārda par savu ģimeni; kopš mūsu iepazīšanās viņš man bija pastāstījis tikai to, ka veido īpatņu armiju un tāpēc apceļo cilpu pēc cilpas, lai kaujas spējīgos, uzbrukumos un iznicināšanas operācijās izdzīvojušos iesauktu brīvprātīgajos. Salokāmais cilvēks nekad netika mums teicis, ka veido šo armiju tāpēc, lai atgūtu savus mīļos.

- Mēs atradīsim ari viņus, - es apsolīju.

Mēs abi zinājām, cik šāda iespēja ir nereāla, tomēr Sergejs vēlējās dzirdēt tieši to.

- Paldies! - viņš izdvesa un atslāba. Asins peļķe zem vīrieša ķermeņa pletās plašumā.

- Viņam vairs daudz nav atlicis. - Edisons piegāja pie Sergeja un nolaizīja vīrieša seju.

- Varbūt man pietiks liesmas, lai piededzinātu ievainojumu, -Emma sacīja un metās pie Sergeja, berzēdama plaukstas.

Edisons apošņāja salokāmā cilvēka kreklu uz vēdera. - Šeit. Viņš ir ievainots šeit. - Emma no abām pusēm pietuvināja plaukstas brūcei, un vagonā izplatījās degošas gaļas smaka. Man šķita, ka paģībšu, un es piecēlos kājās.

Es pavēros laukā pa logu. Mēs joprojām nebijām izbraukuši no stacijas; iespējams, kustību bremzēja uz sliedēm sabirušie gruveši. Mirguļojošais avārijas luktura SOS signāls šo to izgaismoja apkārt valdošajā tumsā. Stikla lauskām apbērts nebūtnes līķis uz grīdas. Saspiestā telefona būdiņa - mūsu nesenās izglābšanās lieciniece. Tukšpauris - tā apveids mani šokēja - klum-pačoja pa peronu mums pakaļ tikai dažu vagonu attālumā. Tā kustības bija ikdienišķas, kā ikrīta krosu skrienot.

- Apstājies! Paliec uz vietas! - es nošņācu uz loga pusi angļu valodā. Manas smadzenes lāgā nedarbojās - es jau atkal sajutu savainojuma un šāvienu trokšņu sekas.

Beidzot vilciens uzņēma ātrumu, un mēs iebraucām tunelī. Es piespiedu seju pie stikla, lai uzmestu vēl beidzamo skatienu aiz muguras palikušajam peronam. Tur valdīja tumsa, tikai tumsa, un tad es šķietamā zibspuldzes uzplaiksnījumā ieraudzīju tukšpauri kā stingā momentuzņēmumā - tā mēles kā laso metās pakaļ pēdējā vagona riteņiem.

Brīnums. Vai lāsts. Es vēl nebiju tā īsti izpratis atšķirību.

* * *

Es saņēmu Sergeju aiz kājām, Emma - aiz rokām, un mēs saudzīgi uzcēlām viņu uz garā sola, kur tas, vagona kustības ieaijāts, ieslīga nemaņā zem picas pusfabrikātu reklāmas. Ja reiz viņam jāmirst, lai tas vismaz nenotiek uz grīdas.

Emma pavilka augstāk Sergeja plāno kreklu. - Asiņošana apstājusies, bet viņš nomirs, ja visdrīzākajā laikā nenonāks slimnīcā, - viņa pavēstīja.

- Varbūt viņš nomirs tik un tā, - piebilda Edisons. - Un īpaši jau tagadējā slimnīcā. Iedomājieties tikai: pēc dienām trim Sergejs pamostas ar sadakterētiem sāniem, bet visa pasaule jau pārvērtusies - novecojusi par gadiem divsimt, un putns vien zin’, kas vēl noticis.

- Iespējams, - Emma attrauca. - Tomēr man jāsaka, ka ļoti brīnīšos, ja pēc trim dienām kāds no mums vispār būs dzīvs -neatkarīgi no veselības stāvokļa. īsti nezinu, kā vēl varam viņam palīdzēt.

Jau iepriekš biju dzirdējis viņus pieminam šo termiņu - divas trīs dienas bija ilgākais laika sprīdis, cik ikviens cilpā dzīvojošais īpatnis var uzturēties tagadnē, strauji nenovecojot. Ar to pietika, lai viņi paviesotos mūsu laikā, nevis lai šeit paliktu. Ar divām trim dienām būtu diezgan, lai pārceļotu no cilpas uz cilpu, bet par maz, lai kaut reizi rastos kārdinājums uzturēties tagadnē ilgāk. Tikai pārgalvīgie un imbrines mēdza doties ceļojumos uz tagadni un palikt šeit ilgāk par dažām stundām, jo aizkavēšanās radīja pārlieku smagas sekas.