Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

mis Žubīti un brīdinātu jūs visus. Kāds no imbrines baložiem parādīja ceļu līdz viņas slēptuvei, un, lai gan es ļoti nopriecājos, ieraugot jūs jau priekšā, diemžēl šo vietu bija atraduši arī nebūtnes. Viņu aplenkums jau bija sācies, un man atlika vien bezspēcīgi noraudzīties, kā tie nezvēri ieņem ēku. Pārējo jūs jau zināt. Kad jūs veda uz pazemi, es jums sekoju. Tiklīdz spridzināšana norima, radās iespēja jums palīdzēt, un to ari izmantoju.

- Par to tev liels paldies! - Es aptvēru, ka līdz šim mēs īsti neapzinājāmies, cik daudz esam šim sunim parādā. - Nebūtu tu aizvilcis mūs prom...

- Nūjā... Nav nekādas vajadzības izteikt nepatīkamus pieņēmumus, - Edisons atbildēja. - Es gan cerēju, ka pateicībā par manu cēlo rīcību jūs palīdzēsiet man izglābt no nebūtnēm mis Žubīti. Lai cik neticami tas izklausītos. Jūs zināt, ka viņa man nozīmē visu.

Nevis mūs, bet mis Žubīti Edisons gribēja izraut no nebūtņu nagiem, tomēr atšķirībā no iepriekšējā vilciena sastāva mēs bijām reāli izglābjami, un viņš izmantoja bridi un ātri darīja to, ko varēja.

- Protams, mēs tev palīdzēsim, - es sacīju. - Vai tad mēs jau to nedarām?

-Jā, jā, - Edisons attrauca, - tikai jums jāsaprot, ka mis Žubīte, kā jau imbrine, nebūtnēm ir daudz vērtīgāka nekā īpatņu bērni, tāpēc viņas atbrīvošana var izrādīties daudz sarežģītāka. Mani uztrauc... ja brīnumainā kārtā mums paveiktos izglābt jūsu draugus...

- Paga, paga... - es iejaucos. - Kurš saka, ka viņa ir vērtīgāka?

- Edisonam ir taisnība, - Emma norādīja. - Nav šaubu, ka mis Peregrini noslēps aiz lielākas atslēgas, bet mēs viņu nepametīsim. Mēs vairs nekad nevienu nepametīsim. Dodam savu īpatņu godavārdu.

Šķita, ka tas suni apmierina. - Pateicos, - viņš sacīja un nolaida saspicētās ausis. Tad Edisons uzlēca uz sola, lai pavērtos laukā pa logu, jo mēs iebraucām nākamajā stacijā. - Paslēpieties! - viņš, pēkšņi pieliekdamies, iesaucās. - Ienaidnieks ir pavisam tuvu.

Nebūtnes jau gaidīja mūs. Divus briesmoņus es pamanīju policistu uniformās stāvam uz perona ņudzoša pasažieru pūļa viducī. Kamēr mūsu vilciena sastāvs iebrauca stacijā, viņi rūpīgi nopētīja katru vagonu. Mēs metāmies uz grīdas zem logiem, cerot, ka netiksim pamanīti, bet es zināju, ka tā nenotiks. Tas necilvēks ar rāciju bija paziņojis pārējiem, kuri noteikti jau zināja, ka mēs atrodamies vilcienā. Tagad nebūtnēm bija tikai jāpārbauda vagoni.

Vilciens apstājās, un ļaudis sakāpa vagonos, tikai mūsējā ne. Es riskēju un pavēros laukā pa atvērtajām durvīm. Ieraudzīju nebūtni otrā perona galā ar baltajām acīm skenējam vagonus un straujā gaitā tuvojamies mums.

- Viens nāk uz mūsu pusi, - es klusi sacīju. - Emma, vai esi gatava uzšķilt?

- Gandrīz vairs nav degvielas, - meitene atbildēja.

Nebūtne atradās jau pavisam tuvu. Četru vagonu attālumā.

Trīs vagonu attālumā...

- Esiet gatavi mesties skriešus!

No briesmoņa mūs šķīra vairs tikai viens vagons. Un tad atskanēja kluss balss ieraksts: - Uzmanību, durvis aizveras!

- Aizturiet vilcienu! - nebūtne iesaucās, bet durvis jau vērās ciet.

Radījums iebāza roku spraugā. Durvis atkal atvērās. Tas ielēca blakusvagonā.

Es pavēros uz durvīm starp abiem vagoniem. Tās bija saslēgtas ar ķēdi - paldies Dievam par tādām mazām dāvanām! Vagona durvis aizcirtās, un sastāvs sāka kustēties. Mēs nolikām salokāmo cilvēku uz grīdas un paši saritinājāmies stūri, kur mūs nevarētu redzēt no tā vagona, kurā atradās nebūtne.

- Ko mēs iesāksim? - Emma vaicāja. - Tiklīdz vilciens atkal apstāsies, viņš ienāks iekšā un mūs atradīs.

- Vai varam būt pilnīgi pārliecināti, ka tas ir nebūtne? - Edi-sons painteresējās.

- Vai kaķi aug kokos? - Emma atbildēja ar pretjautājumu.

- Šajos platuma grādos ne.

- Tādā gadījumā mēs, protams, nevaram būt pārliecināti, bet, runājot par nebūtnēm, ir kāds sens teiciens: ja neesi pārliecināts, izdari pieņēmumu!

- Labs ir, - es teicu. - Tiklīdz durvis būs vaļā, skriesim uz izeju!

Edisons nopūtās. - Mēs tik bēgam un bēgam, - viņš piebilda tik nievājoši, it kā viņam, gardēdim, kāds būtu piedāvājis apkaltušu amerikāņu siera šķēli. - Neliekam lietā izdomu. Varbūt mums jāpamēģina aizlavīties? Vai ari iejukt pūlī? Tas būtu radoši, un pēc tam mēs varētu neviena nemanīti vienkārši aiziet prom ar augstu paceltu galvu.

- Es neciešu bēgšanu tāpat kā visi citi, - es sacīju, - bet mēs ar Emmu izskatāmies kā deviņpadsmitā gadsimta uzšķērdēji, un tu esi suns, kurš valkā brilles. Mēs nevaram palikt nepamanīti.

- Kamēr neviens nav sācis ražot lēcas suņiem, man būs jāiztiek ar brillēm, - Edisons norūca.

- Kur tas tukšpauris ir, kad viņu vajag? - Emma izmeta it kā starp citu.

- Droši vien vilciens to sabraucis, ja mums ir paveicies, - es attraucu. - Un ko tu ar to gribēji teikt?

- Tikai to, ka agrāk viņš dažbrīd izrādījās itin noderīgs.

- Un vēl pirms tam viņš mūs gandrīz nogalināja, turklāt divreiz! Nē, trīsreiz! Lai kā man tas izdevās, es to tukšpauri savaldīju zināmā mērā nejaušības dēļ. Bet kas notiks tad, kad man tas vairs neizdosies? Mums būs gals klāt.