Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Emma pieslējās kājās, nedrošiem soļiem devās uz priekšu un pieķērās pie balsta stieņa; bāli dzeltenajā apgaismojumā viņas seja šķita neveselīga. Es paņēmu meiteni aiz rokas un apsēdināju sev blakus. Zaudējusi pēdējos spēkus, viņa sabruka pret manu sānu. Es jutos tāpat. Dienām ilgi nebiju nedz normāli gulējis, nedz ari jēdzīgi ēdis, ja neskaita tās dažas reizes, kad mums radās iespēja pārēsties kā cūkām. Vairs īsti neatcerējos, cik ilgi jau skraidīju apkārt neērtajās kurpēs, no kurām uz pēdām veidojās tulznas; turklāt ik reizi, kad bildu kādu vārdu tukšpauru mēlē, dzīvības spēki aizplūda no manis un es nepratu tos atgūt. Tā rezultātā biju tik ārkārtīgi pārguris, ka šādas sajūtas man bija pilnīgi jaunas - gluži nereālas. Es gan biju atklājis pats sevi jaunu enerģijas avotu, bet tas izrādījās izsīcis un vārgs, un es bažījos, vai, ņemot enerģiju no šī avota, neizsmelšu savus beidzamos spēkus.

Bet par to varēšu padomāt kādu citu reizi. Pagaidām es centos izbaudīt reto miera mirkli - ar roku apskāvis Emmu, ļāvu viņas galvai noslīgt man uz pleca un vienkārši elpoju. Iespējams, rīkojos savtīgi, tā ari nepieminot tukšpauri, kas sekoja mūsu vilcienam. Bet ko gan kāds no mums varētu darīt lietas labā? Vai nu briesmonis mūs noķers, vai ne. Vai nu nogalinās, vai ari ne. Kad tas panāks mūs nākamreiz - un par to, ka šāda reize pienāks, es nemaz nešaubījos man vai nu izdosies atrast īstos vārdus un apturēt tā mēles, vai ari neizdosies.

Es skatījos, kā Edisons uzlec uz pretējā sola, ar ķepu atver slēdzi un atbīda vaļā logu. Vagonā ielauzās vilciena saceltais drudžainais troksnis un silts, sastāvējies tuneļa gaiss. Edisons sēdēja un ošņāja gaisu, suņa acis mirdzēja un purniņš drebēja. Gaiss smakoja pēc veciem sviedriem un sausiem trūdiem, tomēr šķita, ka Edisons jūt ari kaut ko citu, smalkāku. Informāciju, kuru nepieciešams rūpīgi apdomāt.

- Vai tu viņus saodi? - es pajautāju.

Suns dzirdēja manu jautājumu, bet ilgi neatbildēja, acis piekalis griestiem, it kā censtos noformulēt domu. - Saodu, - Edisons beidzot ierunājās, - un viņu pēdas ir skaidri pamanāmas.

Pat tik lielā ātrumā sunim izdevās saost smaržu, ko pirms vairākām minūtēm tuneli bija atstājuši ar iepriekšējā metro sastāvu aizbraukušie īpatņi. Tas bija iespaidīgi, un es to pateicu ari Edisonam.

- Paldies, bet tas jau nav tikai mans nopelns, - viņš iebilda. - Kāds droši vien pavēra logu ari viņu vagonā, pretējā gadījumā smarža būtu daudz vājāka. Varbūt to izdarīja mis Žubīte, labi zinot, ka es centīšos viņiem sekot.

- Kā viņa zināja, ka tu esi ar mums? - es nesapratu.

- Kā tu mūs atradi? - jautāja Emma.

- Acumirkli! - Edisons spēji iesaucās. Vilciens piebremzēja un iebrauca stacijā, un tumsas vietā aiz logiem jau zibēja baltas flīzes. Suns izbāza degunu laukā pa logu un, pievēris acis, koncentrējās. - Diez vai viņi izkāpa šeit, tomēr katram gadījumam esiet gatavi.

Mēs ar Emmu piecēlāmies kājās un mēģinājām pēc iespējas labāk piesegt salokāmo cilvēku. Ieraudzījis, ka uz platformas nav daudz cilvēku, es mazliet nomierinājos. Savādi, ka tur vispār kāds atradās un ka metrovilcieni vēl kursēja. It kā nekas nebūtu

noticis. Man radās aizdomas, ka par to ir gādājuši nebūtnes, cerot, ka mēs iekritīsim lamatās - iekāpsim vagonā un tā kļūsim par viegli notveramiem upuriem. Skaidrs, ka mūs nebūtu grūti pamanīt mūsdienu Londonas parasto pasažieru vidū.

- Centies izskatīties ikdienišķi, it kā tu būtu parasts cilvēks, - es sacīju.

Emmai manis teiktais šķita smieklīgs, bet viņa apspieda smieklus. Laikam jau pateicu kaut ko jocīgu, ņemot vērā, ka mēs vispār nekur īsti neiederējāmies un vismazāk jau nu Londonas metro.

Vilciens apstājās, un durvis atvērās. Edisons ievilka nāsīs lielu malku gaisa, bet tikmēr mūsu vagonā iekāpa kāda smalka pusmēteli ģērbusies sieviete. Ieraugot mūs, viņa iepleta muti, tad apdomājās un izkāpa laukā. Nekā nebija. Paldies, nē! Un viņai to nevarētu pārmest. Dīvainajās senatnīgajās drānās, notašķījušies ar asinīm un dubļiem, mēs izskatījāmies baisi. Droši vien mēs radījām iespaidu, ka nupat bijām nomušljuši nabaga blakus gulošo vīru.

- Centies izskatīties ikdienišķi, - Emma nosprauslojās.

Edisons atrāvās no loga. - Mēs dodamies pareizajā virzienā, - viņš teica. - Mis Žubīte un pārējie noteikti ir braukuši pa šo ceļu.

- Vai viņi te neizkāpa? - es gribēju zināt.

- Diez vai. Bet, ja nākamajā stacijā vairs nesaodīšu viņu pēdas, būs skaidrs, ka esam aizbraukuši par tālu.

Durvis ar blīkšķi aizvērās, vilciens iegaudojās, un elektrība jau atkal dzina sastāvu uz priekšu. Es jau grasījos ierosināt, ka mums jāsameklē citas drēbes, kad Emma man līdzās salēcās, kā kaut ko atcerējusies.

- Edison? Kas notika ar Fionu un Klēru?

Izdzirdot šos vārdus, mani pārņēma nejauks satraukums. Pēdējoreiz mēs viņas redzējām mis Žubītes zvērnīcā - Fiona palika kopā ar Klēru, kura bija pārlieku slima, lai dotos ceļā. Kols mums paziņoja, ka esot ieņēmis zvērnīcu un sagūstījis meitenes, bet viņš pateica arī to, ka Edisons esot miris, tāpēc viņa paustā informācija nebija īpaši ticama.