Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Un kur vēl pārējie, visi pārējie! Mūsu nabaga iznīcībai nolemtie draugi. Mums viņi ir jāatrod, tikai kā? Kopš tā vilciena, kas aizrāva viņus nebūtībā, šajā stacijā nebija manīts neviens sastāvs, un pēc sprādzieniem un šāvienu trokšņiem, kas satricināja visu būvi, man kļuva skaidrs, ka vilcienu vairs nebūs. Tādējādi mūsu rīcībā atlika divas iespējas un abas vienlīdz baisas: pa tuneļiem kājām sekot draugiem un cerēt, ka vairs nesatiksim nevienu tukšpauri, vai ari kāpt augšup pa eskalatoru tieši pretī tam, kas mūs gaida virszemē, - visticamāk, nebūtņu iznīcinātāju vienība -, tur pārkārtoties un tad apsvērt visu no jauna.

Es zināju, kurai iespējai dodu priekšroku. Tumsa man bija līdz kaklam un tukšpauri - vēl vairāk.

- Kāpsim augšā! - es mudināju Emmu doties uz sastingušo eskalatoru. - Sameklēsim kādu drošu vietu un tur izplānosim nākamo soli, bet tu tikmēr atgūsi spēkus.

- Nekādā gadījumā! - viņa atcirta. - Mēs nevaram tā vienkārši pamest pārējos. Kāda nozīme tam, kā es jūtos?

- Mēs viņus nepametīsim. Tomēr jābūt reālistiem: mēs esam savainoti un bezpalīdzīgi, mūsu pārējie draugi droši vien jau atrodas jūdzēm tālu - laukā no metro tuneļiem un ceļā uz kādu citu vietu. Un galu galā - kā lai mēs viņus atrodam?

- Tāpat kā es atradu jūs, - atbildēja Edisons. - Ar manu degunu. Redziet, īpatņiem piemīt neatkārtojams aromāts, ko spēj saost tikai suņi, kas ir tik pārliecināti par sevi kā es. Un jūs - kā gadījies, kā ne - esat viena stipri smaržojoša īpatņu grupiņa. Man šķiet, ka bailes un nemazgāšanās smaržu tikai pastiprina...

- Tādā gadījumā mēs viņiem sekosim! - paziņoja Emma.

Viņa pārsteidzošā spēku uzplūdā vilka mani uz sliežu pusi,

bet es turējos pretī, cenšoties atsvabināt mūsu sadotās rokas. - Nē, tā nevar, vilcieni vairs noteikti nekursē, un, ja mēs iesim uz priekšu kājām...

- Man vienalga, cik tas bīstami. Es viņus nepametīšu.

- Tas ir ne tikai bīstami, bet arī bezjēdzīgi. Emma, viņu vairs nav.

Meitene atrāva roku un sāka klibot uz sliežu pusi. Viņa klupa, bet noturējās kājās. Saki kaut ko, es bez skaņas pateicu Ediso-nam, un viņš apmeta loku, lai aizšķērsotu Emmai ceļu.

- Man žēl, bet viņam laikam ir taisnība. Ja iesim uz priekšu kājām, mūsu draugu smarža būs sen pagaisusi, pirms mēs viņus sameklēsim. Pat manām izcilajām spējām ir savas robežas.

Emma pavērās tunelī, tad uzmeta man ciešanu pilnu skatienu. Es pasniedzu viņai roku. - Lūdzu, kāpsim augšā! Tas nenozīmē, ka mēs padodamies.

- Labi, - viņa teica, smagi nopūzdamās. - Lai notiek.

Bet, tiklīdz mēs pagriezāmies uz eskalatora pusi, no tumsas apņemtajām sliedēm kādu gabalu tālāk atskanēja balss.

- Šeit!

Balss bija vārga, bet pazīstama, ar krievu akcentu. Tā piederēja salokāmajam cilvēkam. Ielūkojies tumsā, es pamanīju blakus sliedēm viņa sagumušo stāvu un pacelto roku. Kaujas laikā vīrietis tika sašauts, un es jau domāju, ka nebūtnes iemetuši viņu vilcienā līdz ar mūsu draugiem, bet nu viņš gulēja uz perona un mums māja.

- Sergej! - iesaucās Emma.

- Vai tu viņu pazīsti? - Edisons vaicāja, aizdomu mākts.

- Viņš bija viens no mis Žubītes īpatnajiem bēgļiem, - es atbildēju, spicējot ausis, lai saklausītu tālumā no virszemes nākošo sirēnu atbalsis. Mūs gaidīja nepatikšanas - varbūt maskējušās par palīgiem -, un mani pārņēma bažas, vai tikai mūsu labākā iespēja tikt laukā no tuneļa sveikā neizslīd caur pirkstiem. Tomēr mēs nevarējām šo cilvēku tā vienkārši pamest nelaimē.

Izvairoties no lielākajiem stikla šķembu kalniem, Edisons aizsteidzās pie salokāmā cilvēka. Emma ļāva man atkal saņemt viņu aiz rokas, un mēs vilkāmies pakaļ sunim. Sergejs gulēja uz viena sāna, stikla lausku un asiņu klāts. Lode bija trāpījusi kādā dzīvībai svarīgā orgānā. Vīrietis grozīja ieplaisājušās brilles tievos metāla rāmjos, cerot mani labāk saskatīt. - Ir brīnums, ir brīnums, - viņš izdvesa tik vājā balsī kā trešoreiz uzlieta tēja. - Es dzirdēju jūs runāt briesmoņu mēlē. Ir brīnums.

- Nav vis, - es atteicu un nometos ceļos viņam blakus. - Vairs nav, esmu jau zaudējis šo prasmi.

- Ja tevī dotums, tas ir visiem laikiem.

No eskalatora tuneļa puses atbalsojās soļi un balsis. Es pabīdīju stikla šķembas malā, lai pabāztu plaukstas zem gulošā vīrieša, un teicu: - Mēs nesīsim jūs līdzi.

- Atstājiet mani, - viņš noelsās. - Drīz manis vairs nebūs...

Es neņēmu vērā dzirdēto, bet pabīdīju rokas zem Sergeja

ķermeņa un pacēlu viņu gaisā. Salokāmais cilvēks bija garš kā trepes, bet ari viegls kā spalva. Es turēju viņu uz rokām kā lielu mazuli, un vīrieša kārnās kājas nokarājās pār manu elkoni, bet galva balstījās uz pleca.

Divi stāvi noskrēja lejā pa beidzamajiem eskalatora pakāpieniem un apstājās tā pakājē. Bālās dienasgaismas apņemti, abi ielūkojās negaidītajā tumsā. Emma norādīja uz grīdu, un mēs klusi notupāmies uz ceļiem, cerot, ka mūs nepamanīs. Kaut nu tie būtu vienkārši civiliedzīvotāji, kas ieradušies, lai iekāptu met-rovilcienā! Bet tad es izdzirdēju rācijas pīkstoņu, un abi vīrieši ieslēdza lukturīšus, kuru stari atspīdēja pret spilgtajām atstarojošajām jakām.