Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Edisons piebakstīja ar pumu man pie stilba. - Drīz būs klāt jauni nebūtnes. Vai tas briesmonis palaidīs mūs garām?

- Parunā ar to vēl, - Emma vāri izdvesa kā apreibusi. - Liec tam rāpot prom.

Es meklēju vārdus, bet tie nenāca pār lūpām. - Es neprotu.

- Vēl nupat tu to prati, - Edisons iebilda. - Izklausījās tā, it kā tevī būtu iemiesojies kāds dēmons.

Nupat, kad es vēl nenojautu, ka to protu, īstie vārdi jau atradās man uz mēles un gaidīja, kad tiks izteikti. Tagad mani centieni tos atgūt līdzinājās mēģinājumam ar plikām rokām noķert zivi. Ik reizi, kad kādu skāru, tas izslīdēja no tvēriena.

Ej prom! - es kliedzu.

Šie vārdi izskanēja angļu valodā. Tukšpauris nepakustējās. Es sasprindzināju muguru, naidīgi ielūkojos tintes melnajās acīs un mēģināju vēlreiz.

Taisies, ka tiec! Liec mūs mierā!

Atkal angliski. Tukšpauris kā zinātkārs suns pacēla galvu, bet visādi citādi atgādināja stingu statuju.

- Vai viņš aiztinās? - Edisons gribēja zināt.

Citi par to nevarēja pārliecināties, jo tikai es pratu saskatīt tukšpaurus. - Joprojām ir tepat, - es atbildēju. - Nesaprotu, kas nogājis greizi.

Es jutos kā muļķis, no kura izsūknēts gaiss. Vai tiešām manas spējas tik ātri pagaisušas?

- Tas nekas, - ierunājās Emma. - Jebkurā gadījumā - ar tukš-pauriem taču nav iespējams saprātīgi sarunāties. - Viņa pastiepa roku uz priekšu un mēģināja uzšķilt liesmiņu, bet tā uzreiz noplaka. Šķita, ka šie centieni atņem meitenei beidzamos spēkus, un es aptvēru Emmu ap vidukli, lai viņa nenoveltos zemē.

- Pataupi spēkus, sērkociņ, - Edisons ieteica. - Mums tie noteikti vēl noderēs.

- Ja vajadzēs, es cīnīšos kaut ar aukstām rokām, - Emma nočukstēja. - Ir svarīgi tikai atrast pārējos, iekams nav par vēlu.

Pārējos. Lai gan viņu tēli uz sliedēm pamazām pagaisa, es viņus joprojām redzēju: Horācija smalkās drēbes bija pārvērtušās skrandās, Bronvīnes spēki nespēja turēties pretī nebūtņu šautenēm, Enohu pēc pārciestā sprādziena joprojām mocīja nelabums, un Hjū, cenšoties izmantot radušos haosu, mēģināja novilkt Olīvijai smagās kurpes, lai viņa paceltos gaisā un aizlidotu, bet kāds satvēra meiteni aiz papēža un novilka atpakaļ uz zemes, pirms vēl viņa bija paspējusi pacelties pietiekami augstu. Visi raudošie un pārbiedētie bērni zem šauteņu stobriem tika sadzīti vagonā un prom bija. Aizvesti līdz ar imbrīni, kuru paši gandrīz nejauši nogalinājām, viņi tagad caur Londonas dzīlēm tuvojās liktenim, kas var būt vēl ļaunāks par nāvi. Es nospriedu, ka jau ir par vēlu. Par vēlu bija jau mirklī, kad Kola kareivji iebruka mis Žubītes sasalušajā slēpnī. Bija par vēlu jau tonakt, kad mēs kļūdaini noturējām mis Peregrines ļauno brāli par mums tik ļoti mīļo imbrīni. Tomēr es nozvērējos par katru cenu sameklēt draugus un mūsu imbrīni, pat ja atgūt varēsim tikai viņu mirstīgās atliekas - pat ja mums pašiem tas nozīmētu tikai vairot kritušo rindas.

Un tātad - kaut kur piķa melnajā tumsā atradās izeja uz ielu. Aiz kādām durvīm, kādu kāpņu vai eskalatora galā, kaut kur pie vistālākās sienas. Kā lai līdz tām nokļūst?

Pie velna, nost no ceļa! - es uzkliedzu tukšpaurim, mēģinot pēdējo reizi.

Protams, vārdi izskanēja angļu valodā. Briesmonis ieņurdējās kā govs, bet nepakustējās. Bezjēdzīgi. Biju pazaudējis vārdus.

- Plāns B, - es teicu. - Tukšpauris man neklausa, tāpēc mēģināsim paiet tam garām un cerēsim, ka tas paliks uz vietas.

- Kā gan mēs paiesim tam garām, pa kurieni? - Emma pajautāja.

Lai apmestu nezvēram lielāku loku, mums nāktos iet pa saplēstā stikla kaudzēm, bet lauskas sagrieztu Emmas plikos stilbus un Edisona ķepas. Es apsvēru citas iespējas: suni es varētu paņemt uz rokām, bet tik un tā paliktu Emma. Es varētu sameklēt smailu stikla šķembu un iedurt to briesmonim acīs, kā jau biju veiksmīgi darījis iepriekš, tikai, ja man neizdotos to paveikt ar pirmo triecienu, tukšpauris noteikti acumirklī pamostos un mūs nogalinātu. No otras puses apiet nezvēru varētu tikai pa šauru, no lauskām brīvu spraudziņu starp tukšpauri un sienu. Tā bija tikai kādu pēdu, varbūt pusotru plata. Pavisam niecīga platība, pat ja mēs piespiestos ar muguru pie sienas. Es bažījos, vai, nonākuši tik tuvu tukšpaurim vai - pat vēl trakāk - nejauši tam pieskārušies, mēs nepamodinātu to no trauslā transa, kas pagaidām lika tam palikt sastingušam. Ja reiz nespējām pieaudzēt spārnus un pārlidot pār briesmoņa galvu, tā tomēr šķita mūsu vienīgā iespēja.

- Vai tu varēsi kaut mazliet paiet? - es jautāju Emmai. - Vismaz paklibot uz priekšu?

Lai pārbaudītu, vai spēj noturēt pašas svaru, viņa saspieda ceļus kopā un palaida vaļā roku, kas turējās man ap vidukli. - Varu, pievelkot kāju.

- Tad rīkosimies šādi: lavīsimies tam garām pa to tur spraugu, piespiežot muguru pie sienas. Vietas nav daudz, bet, ja piesargāsimies...

Edisons saprata manis teikto un ierāvās pašā telefona būdiņas kaktā. - Vai tiešām tu domā, ka mums jālien tam tik tuvu klāt?

- Varbūt arī nav.

-Un ja nu tas pamostas, kad mēs...

- Nepamodīsies, - es tēloju pārliecību. - Tikai nekādu pēkšņu kustību, un, lai kas arī notiktu, nepieskarieties tam zvēram!