Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Nu viss ir tavās rokās, - Edisons norūca. - Lai putns mūs pasargā!

Es pacēlu no grīdas kādu lielu un garu šķembu un iebāzu to kabatā. Ar pāris soļiem aizlavījušies līdz sienai, piespiedām muguras pie aukstajām flīzēm un milimetru pa milimetram virzījāmies tuvāk tukšpaurim. Tā acis sekoja katrai mūsu kustībai, nenovēršoties no manis. Jau pēc dažiem nedrošiem soļiem mūs apņēma tik pretīgs briesmoņa smārds, ka man acīs saskrēja asaras. Edisons ieklepojās, un Emma piesedza nāsis ar plaukstu.

- Tikai vēl mazliet tālāk. - Tēlotais miers darīja manu balsi griezīgu. Es izņēmu stikla gabalu no kabatas un satvēru, pavērsis smailo galu uz priekšu, tad paspēru soli un vēl vienu. Mēs jau atradāmies tik tuvu viens otram, ka es ar izstieptu roku varētu aizsniegt tukšpauri. Dzirdēju tā sirdi pukstam aiz ribām, un sitienu biežums pieauga līdz ar katru mūsu sperto soli. Tas sīksti turējās man pretī un ar katru neironu pūlējās atņemt man kontroli pār situāciju. Nekusties, es teicu, tikai lūpām vien izrunājot angļu vārdus. Tu piederi man. Es tevi kontrolēju. Nekusties.

Es izpūtu gaisu no krūtīm, izstiepos kā stīga un piespiedu visus mugurkaula skriemeļus pie sienas, tad kā krabis sāniski ievirzījos šaurajā spraugā starp sienu un tukšpauri.

Nekusties, tikai nekusties.

Sper soli, pieveicies klāt, sper soli. Es aizturēju elpu, nezvēra siekalainās elsas paātrinājās, bet no nāsīm izplūda melns, mikls mākonis. Droši vien vēlme mūs aprīt nezvēram kļuva mokoša. Tāpat kā mana vēlme bēgt, bet es nepievērsu tai uzmanību, jo tā rīkotos drīzāk medījums, nevis situācijas noteicējs.

Nekusties. Nekusties.

Vēl daži soļi, vēl pāris pēdu, un mēs būsim tikuši tam garām. Tukšpaura plecs atradās tikai mata attālumā no manām krūtīm.

Tikai ne...

... un tad tas izkustējās. Ar vienu ātru kustību tukšpauris pacēla galvu un pagrieza rumpi pret mani.

Es sastingu. - Tikai nekustieties, - es šoreiz sacīju jau skaļi -pārējiem. Edisons aizsedza pumu ar ķepām, un Emma palika kā zemē iemieta, tikai pirksti kā skrūvspīles iekrampējās manā rokā. Es pārakmeņojos, iztēlojoties to, kas mūs sagaida, - pre-tekļa mēles, zobi un beigas.

Atkāpies, atkāpies, atkāpies!

Angliski, angliski, tikai angliski.

Sekundes ritēja uz priekšu, bet mēs pārsteidzošā kārtā joprojām bijām dzīvi. Lai gan radījuma krūtis aizvien vēl cilājās, tas atkal bija šķietami pārakmeņojies.

Mainot pozīciju, es milimetru pa milimetram virzījos gar sienu uz priekšu. Tukšpauris man sekoja, mazliet kustinot galvu, tā acis bija pievērstas man kā kompasa adata. Visa nezvēra miesa jau pilnībā alka pakļauties man, tomēr tas nekustējās un neatvēra žokļus. Ja burvestība, kurai biju pakļāvis šo radījumu -lai kāda tā būtu -, būtu pagaisusi, mēs jau būtu beigti.

Tukšpauris tikai vēroja mani. Tas gaidīja manus norādījumus, bet es nepratu tos sniegt. - Viltus trauksme, - es teicu, un Emma skaļi un atviegloti nopūtās.

Mēs izlīdām pa spraugu un atrāvāmies no sienas, tad steidzāmies prom, cik vien ātri Emma spēja paklibot uz priekšu. Tiklīdz starp mums un tukšpauri izveidojās neliels attālums, es atskatījos. Nezvērs bija pilnībā pagriezies ar seju pret mani.

Paliec uz vietas, es nočukstēju angļu valodā. Labi.

* * *

Kad izgājām cauri tvaika sienai, mūsu skatienam pavērās eskalators. 11 pakāpieni bija sasaluši un strāva - atslēgta. Ap to kā mokošs vēstījums no augšpasaules blāvoja vārgs dienasgaismas oreols. No dzīvo pasaules, tagadnes pasaules. Tās, kur mita mani vecāki. Viņi abi atradās šeit, Londonā, un elpoja šejienes gaisu. Pavisam īsa gājiena attālumā.

Sveiki, jūs tur!

Neaptverami. Un vēl neaptveramāks šķita fakts, ka tikai pirms mazāk nekā piecām minūtēm es visu izstāstīju tēvam, īsajā versijā tas skanētu šādi: Es esmu tāds pats kā vectēvs Port-mens. Esmu īpatnis. Vecāki nesapratīs, bet vismaz tagad viņi to zina. Varbūt mana prombūtne vairs nešķiet tik liela nodevība. Ausīs joprojām skanēja tēva balss, kurš lūdzās, lai atgriežos mājās. Kamēr mēs klibojām uz gaismas pusi, man nācās pārvarēt pēkšņu un nožēlojamu vēlmi nopurināt Emmas roku un mesties uz priekšu skriešus, lai izglābtos no smacējošās tumsas, atrastu vecākus un lūgtu piedošanu, bet pēc tam ieraustos tēva un mātes greznās viesnīcas numura gultā un aizmigtu.

Tas nu nepavisam nebūtu pieļaujams. Es tā nekad nespētu rīkoties, jo mīlēju Emmu un biju viņai to pateicis, - es viņu nepamestu ne par kādu cenu. Un ne jau tāpēc, ka es būtu augstsirdīgs vai drosmīgs, vai īsts bruņinieks. Nekas no tā nav attiecināms uz mani. Es baiļojos, ka, pametis Emmu vienu, saplosītu pats sevi.