Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Emma uzreiz neatbildēja, tikai īsu bridi mani nopētīja, tad saņēma manu ar netīrumiem klāto roku un divreiz to maigi noskūpstīja.

- Un par ko tas? - Es biju pārsteigts.

- Tev nav ne mazākās nojausmas, vai ne?

- Par ko?

- Par to, ka tu esi caur un cauri brīnums.

Edisons ierūcās.

- Tev piemīt apbrīnojams talants, - Emma čukstēja. - Es esmu pārliecināta, ka tev nepieciešams tikai mazliet patrenēties.

- Iespējams. Parasti gan sākumā trenēšanās nozīmē neveiksmes, un šoreiz mana neveiksme nozīmētu citu cilvēku bojāeju.

Emma stingrāk saspieda manu delnu. - Nekas tik labi nepalīdz apgūt jaunas prasmes kā neliels sasprindzinājums.

Es mēģināju pasmaidīt, bet man tas neizdevās. Domājot par postījumiem, kādus es varētu izraisīt, sirds smeldza pārlieku stipri. Manas spējas atgādināja pielādētu ieroci, ar kuru es neprotu rīkoties. Sasodīts, es pat nezināju, kurš gals jāvērš pret ienaidnieku! Labāk jāliek tas malā, iekams nav uzsprādzis man rokās.

Otrā vagona galā atskanēja kāds troksnis, un mēs pamanījām, ka durvis atveras. Tās nebija saslēgtas ar ķēdi, un vagonā ienāca divi ādas drēbēs ģērbušies pusaudži - puisis un meitene. Viņi smējās un padeva viens otram aizdedzinātu cigareti.

- Mums būs nepatikšanas, - meitene sacīja, noskūpstīdama draugu uz kakla.

Zēns atglauda no draudzenes sejas nepaklausīgu matu šķipsnu. - Es to daru visu laiku, dārgumiņ, - viņš teica, tad ieraudzīja mūs un sastinga. Puiša pierē ievilkās pārsteiguma rievas. Durvis, pa kurām abi bija ienākuši vagonā, ar blīkšķi aizcirtās.

- Sveiki! - es izdvesu pavisam ikdienišķi, it kā mēs nebūt netupētu uz ceļiem blakus mirstošam, asinīs mirkstošam cilvēkam. - Kā sviežas?

Tikai nepārbīstieties! Nenododiet mūs!

Zēna uzacs noraustījās. - Vai jūs...?

- Neesam novilkuši kostīmus, - es atbildēju. - Mazliet par daudz aizrāvāmies ar neīstajām asinīm.

- Ak tā. - Zēns man acīmredzot nenoticēja.

Meitene blenza uz salokāmo cilvēku. - Vai viņš...?

- Piemāvies, - Emma atbildēja. - Pilns kā mārks. Tā jau viņš izgāza tās neīstās asinis uz grīdas. Un pats sev uz drēbēm.

- Un mums arī, - sacīja Edisons. Pusaudžu galvas spēji pagriezās uz suņa pusi, un viņu acis iepletās vēl platāk.

- Lempis tāds, apklusti! - Emma čukstēja.

Zēns pacēla trīcošo roku un norādīja uz suni. - Vai viņš tikko...?

Edisons pateica tikai pāris vārdu. Lai noslēptu patiesību, mēs vēl varētu notēlot, ka tas bijis triks ar atbalsi, taču lepnība traucēja mūsu sunim tēlot muļķi.

- Protams, es neko neteicu, - viņš norūca un pacēla degunu gaisā. - Suņi nerunā angliski. Vai kādā citā cilvēku valodā. Tikai ar vienu vienīgu vērā ņemamu izņēmumu - luksemburgiešu valodu, ko pieprot tikai baņķieri un luksemburgieši, tāpēc tai nav īsti jēdzīga pielietojuma. Nē, jūs esat saēdušies kaut ko aizliegtu un murgojat, tas ari viss. Bet tagad, ja neiebilstat, maniem draugiem jāaizņemas jūsu drēbes. Lūdzu, izģērbieties tūlīt pat!

Nobālējis un trīcošs zēns sāka vilkt nost ādas jaku, bet paspēja izbrīvēt tikai vienu roku, kad ceļi saļodzījās un viņš paģībis sabruka zemē. Tad meitene sāka kliegt un nekādi nespēja apklust.

Acumirkli nebūtne jau dauzīja pa slēgtajām durvīm, un no viņa baltajiem acāboliem strāvoja slepkavnieka tieksmes.

- Kāds te runāja par aizlavišanos, - es teicu.

Edisons aizgriezās un palūkojās uz nezvēru. - Tas noteikti ir nebūtne, - suns paziņoja un dziļdomīgi pamāja ar galvu.

- Cik labi, ka vismaz tas nu ir noskaidrots! - Emma piebilda.

Vagons spēji noraustījās, un iekaucās bremzes. Mēs iebraucām stacijā. Es uzrāvu Emmu kājās un sagatavojos skriešanai.

- Un kā būs ar Sergeju? - Emma pajautāja un metās pie salokāmā cilvēka.

Ņemot vērā, ka Emma vēl nebija pilnībā atguvusi spēkus, mums jau tā būtu pietiekami grūti aizbēgt no diviem nebūtnēm, bet ar salokāmo cilvēku uz rokām tas kļūtu neiespējami.

- Sergejam būs jāpaliek šeit, - es atbildēju. - Viņu atradis un aizvedis pie ārsta. H ir labākā iespēja viņam un ari mums.

Pārsteidzošā kārtā Emma man piekrita. - Šķiet, ka ari viņš pats tā gribētu. - Meitene ātri noliecās pie Sergeja. - Piedodiet, ka nevaram ņemt jūs līdzi! Bet es nešaubos, ka mēs vēl tiksimies.

- Nākamajā pasaulē, - Sergejs izdvesa un mazliet pavēra acis. - Abatonā.

Līdz ar šiem noslēpumainajiem vārdiem un meitenes griezīgo kliegšanu vilciens apstājās un durvis atvērās.

Mēs nerīkojāmies gudri. Mēs nejutām pateicību. Tiklīdz vilciena durvis bija vajā, vienkārši metāmies skriešus, cik ātri vien spējām.

Nebūtne izlēca no blakusvagona un iebrāzās mūsējā, bet tobrid mēs jau bijām paskrējuši garām kliedzošajai meitenei, pārlēkuši pāri paģībušajam zēnam un uz perona lauzām ceļu pretī nākošajā pūlī, kas gluži kā nārstojošu zivju bars plūda uz vilciena pusi. Atšķirībā no citām šī stacija bija pilna kā piebāzta.