Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Edisons, ošņādams zemi, apmeta loku, tad apjucis apsēdās. Ņemot vērā, ka pat šādā kompānijā runājošs suns varētu šokēt klātesošos, es pieliecos zemāk un klusi pavaicāju Edisonam, kas par lietu.

- Es tikai... - viņš minstinājās, - es laikam...

- Vai tu pazaudēji pēdas? - Emma neizturēja. - Man šķita, ka tavs deguns ir visspēcīgs.

- Es tikai esmu nomaldījies. Nesaprotu, kā tas notika... Pēdas pavisam skaidri atveda līdz šejienei un tad pazuda.

- Aizšņorē kurpes, - Emma pēkšņi sacīja. - Tūlīt pat!

Es pavēros sev uz kājām. - Bet tās nav...

Meitene sagrāba mani aiz rokas un parāva pie zemes. - Aizšņorē. Kurpes. - Viņa atkārtoja un piebilda pavisam nedzirdami:

- Nebūtne!

Tā mēs tupējām, noslēpušies diezgan skrajā ļaužu barā. Tad atskanēja skaļi krakšķi un rācijā ierunājās čerkstoša balss:

- Kods 141! Visām vienībām nekavējoties paziņot par savu atrašanās vietu!

Nebūtne atradās pavisam netālu. Mēs dzirdējām viņa atbildi. Piesmakuši balss runāja ar savādu akcentu: - Runā M. Es sekoju aizbēgušajiem. Lūdzu atļauju turpināt meklējumus. Beidzu.

Mēs ar Emmu apmainījāmies satrauktiem skatieniem.

- M, atļauja netiek dota. Vēlāk tīrītāji izslaucīs laukumu. Beidzu.

- Šķiet, ka tam zēnam ir kāda ietekme uz tīrītājiem. Ar slaucīšanu vien varētu nepietikt.

Tīrītāji. Nebūtne droši vien runāja par tukšpauriem. Un viņš noteikti runāja arī par mani.

- Atļauja netiek dota! - atrūca čerkstošā balss. - Nekavējoties atgriezieties izejas pozīcijā, vai ari pavadīsiet šo nakti bedrē. Beidzu.

- Sapratu, - nebūtne nočukstēja rācijā un aizšļūca prom.

- Mums jāseko tam nelietim, - Emma teica. - Viņš varētu mūs aizvest pie pārējiem.

- Un ievest tieši lauvas midzeni, - piebilda Edisons. - Lai gan man šķiet, ka tas ir neizbēgami.

Es joprojām grīļojos. - Viņi ir atmaskojuši mani, - es vārgi čukstēju. - Droši vien redzēja, ko es izdarīju.

- Tieši tā, - Emma piekrita. - Un tāpēc šiem dūša saskrēja papēžos.

Es izslējos, lai pārliecinātos, ka nebūtne patiesi aiziet. Šis radījums soļoja cauri cilvēku pūlim, apmeta loku ap mašīnu sastrēgumu un aizsteidzās uz ielas malā novietotas policijas mašīnas pusi.

Mēs sekojām nebūtnei līdz pat satiksmes nožogojumam. Tad es pavēros apkārt un mēģināju uzminēt nolaupītāju nākamo darbību. Mums aiz muguras atradās cilvēku pūlis, bet priekšā, aiz nožogojuma, automašīnas meklēja vietu, kur apstāties. - Varbūt mūsu draugi līdz šejienei atnāca kājām un tad tika iesēdināti mašīnā?

Edisona acis priekā iegailējās, un viņš nostājās uz pakaļkājām, lai palūkotos pāri nožogojumam. - Jā! Tā ari būs noticis. Gudrs puika!

- Par ko tu tā priecājies? - Emma nesaprata. - Ja mūsu draugus aizveda ar mašīnu, tagad viņi var atrasties jebkur.

- Tādā gadījumā mēs viņiem jebkur ari sekosim, - Edisons uzsvēra. - Lai gan es šaubos, vai viņus aizveda pārlieku tālu. Manam vecajam saimniekam netālu no šejienes bija lauku māja, un es labi pārzinu šo pilsētas daļu. Šeit nav lielu ostu, un ari Londonas robeža neatrodas tuvu, toties šeit ir dažas cilpu ieejas. Ļoti iespējams, ka viņus aizveda uz kādu no tām. Tagad paceliet mani augstāk!

Es tā ari izdarīju, un ar manu palīdzību Edisons pārrāpās pāri barjerai un sāka ošņāt gaisu otrā pusē. Jau pēc dažām sekundēm suns atkal saoda mūsu draugu pēdas. - Turp! - viņš pamāja uz to ielas galu, kur nebūtne jau bija iekāpis policijas mašīnā un brauca projām pa ielu.

- Šķiet, ka nāksies iet kājām, - es teicu Emmai. - Vai tev pietiks spēka?

- Pietiks, - meitene atbildēja, - tikai mums tuvāko stundu laikā jāatrod kāda cita cilpa. Pretējā gadījumā man sāks dīgt sirmi mati un ap acīm veidosies krunkas. - Viņa pasmaidīja, it kā tas būtu joks.

- To nu es nepieļaušu, - es atrūcu.

Mēs uzlēcām uz barjeras, un es uzmetu pēdējo skatienu met-rostacijai, kas palika aiz muguras.

- Vai tu redzi to tukšpauri?

- Nē, es nezinu, kur tas pazuda, un tas mani satrauc.

- Satrauksimies tikai par šībrīža draudiem, - Emma atsaucās.

* * *