Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Un man likās, ka šogad esmu izvēlējies skaidri izprotamu tēlu, - vīrietis nomurmināja. Pēc tam viņš sarauca pieri un mazliet pacēla zāģi. - Mani sauc Ešs. Jūs taču zināt... Tumsas armija...

- Neesmu par tādu dzirdējusi, - Emma attrauca. - Kas ir jūsu imbrine?

- Mana... kas?

- Viņš tikai iejūtas tēlā, - es centos paskaidrot, bet viņa manī neklausījās.

- Kāda nozīme tam, kas jūs esat? - Emma turpināja. - Armija mums noderētu, un ubagiem neklājas izvēlēties. Kur ir jūsu pārējie vīri?

Vīrietis pārsteigumā izbolīja acis. - L-O-L. Jūs gan savādi runājat, čomiņi. Skaidrs, ka visi jau atrodas Saietu centrā.

- Tas ir karnevāla kostīms, - es pačukstēju Emmai. Un tad pievērsos svešiniekam: - Viņa maz skatās filmas.

- Karnevāla kostīms? - Emma sarauca pieri. - Bet viņš taču ir pieaudzis cilvēks.

- Un kas par to? - vīrietis atcirta un nopētīja mūs no galvas līdz kājām. - Un kas jūs paši būtu? Staigājoši dorki? Varbūt nākat no Izcilo kretīnu līgas?

- Mēs esam īpatnie bērni, - atbildēja Edisons, kuram pašcieņa neļāva klusēt vēl kaut bridi ilgāk. - Un es esmu septītais kucēns, metiena septītā kucēna bērns, un nāku no senas un slavenas dinastijas...

Vīrietis paģība, vēl pirms Edisons paguva pabeigt sakāmo; viņa galva atsitās pret grīdu ar tādu būkšķi, ka es saviebos.

- Tev ir jāpārtrauc runāt, - Emma sacīja, tomēr pasmaidīja.

- Tā viņam ari vajag! - Edisons attrauca. - Tāds rupeklis! Bet tagad žigli - nočiepsim viņam naudas maku!

- Nekādā ziņā! - es iejaucos. - Mēs neesam zagļi.

Edisons nošņācās. - Uzdrošinos norādīt, ka mums tas ir vairāk vajadzīgs nekā viņam.

- Bet, pie joda, kāpēc viņš ir tā pārģērbies? - Emma nelikās mierā.

Atskanēja zvans, un lifta kabīnes durvis sāka vērties vaļā.

- Mani māc aizdomas, ka tūlīt tu to uzzināsi, - es atbildēju.

# * *

Lifta durvis atvērās, un gluži kā uz burvja mājienu mūsu priekšā pavērās tik spilgtas gaismas apspīdēta pasaule, ka bija jāpiesedz acis. Mēs izkāpām uz ļaužu pilnas ietves, un es ievilku nāsīs tik tīkamo svaigo gaisu. Ielas bija pārģērbušos cilvēku pilnas: elastīgos triko tērpušies supervaroņi, neveikli zombiji ar spilgtu grimu, no anime epizodēm izkāpušas meitenes ar uzkrītoši iezīmētām acīm un kaujas cirvjiem rokās. Visi pulcējās nesaskanīgos bariņos uz satiksmei slēgtās ielas braucamās daļas. Šķita, ka viņus kā naktstauriņus pievelk liela, pelēka ēka, pie kuras piestiprināts reklāmas plakāts sludināja: ŠODIEN PIE MUMS KARNEVĀLS!

Emma riebumā novērsās. - Ko tas viss nozīmē?

Edisons palūrēja pāri briļļu rāmim uz kādu ākstu ar zaļiem matiem, kurš pielaboja uz sejas uzkrāsoto masku. - Spriežot pēc ietērpa, šķiet, ka viņi pulcējas uz kaut kādiem baznīcas svētkiem.

- Droši vien. - Es piedabūju Emmu atgriezties uz ietves. - Nebīsties, tie ir tikai pārģērbušies parastie ļaudis, un viņi par tādiem uzskata ari mūs. Mums jāuztraucas tikai par to nebūtni. -Es nespēju atgādināt ari par tukšpaura klātbūtni, jo cerēju, ka, iekāpjot liftā, esam to aizkavējuši. - Mums kaut kur jānoslēpjas, līdz viņš pazūd no šejienes, un tad jāielavās atpakaļ metro...

- Tas nebūs nepieciešams, - Edisons norūca un, degungalu raustīdams, aizskrēja prom pa ļaužu pilno ielu.

- Klau! - Emma uzsauca sunim. - Uz kurieni tu ej?

Bet Edisons jau joza atpakaļ pie mums.

- Urā, mums ir paveicies! - viņš iesaucās, priecīgi palunci-nādams astes stumbeni. - Deguns man pavēstīja, ka šeit mūsu draugus pa eskalatoru izveda virszemē. Beigu beigās mēs tomēr esam gājuši pa pareizo ceļu!

- Paldies putniem! - sacīja Emma.

- Kā tev šķiet, vai varēsi sekot pa viņu pēdām? - es painteresējos.

- Vai man šķiet, ka to varēšu? Ne jau velti mani dēvē par Edi-sonu Apbrīnojamo! Nudien, vēl nav radīts tāds aromāts, smarža vai tik īpatnējs odekolons, kuru es nespētu saost no simt metru attāluma!

Pat situācijā, kad steidzami jārisina problēmas, iespēja parunāt par savu diženumu ātri vien novērsa Edisona uzmanību, un lepnā, varenā balss bija kā radīta šim nolūkam.

- Labs ir, mēs sapratām, - es teicu, bet suns tikai aizrautīgi turpināja lielīties un devās uz priekšu, sekojot savam degunam.

- ... īpatni es atrastu pat tukšpauru midzenī, bet imbrīni -zooloģiskajā dārzā.

Mēs sekojām Edisonam un iejukām karnevāla tērpos ģērbušos ļaužu pūlī, ložņājām starp punduriem uz koka kājām un vampīru princešu bariņiem, gandrīz saskrējāmies ar Pikačū un Edvardu Šķērroci, kuri uz ielas dejoja valsi. Skaidrs, kāpēc mūsu draugus atveda šurp, es nospriedu. Šeit varējām ideāli noslēpties ne tikai mēs, kas šādā pūlī izskatījāmies visnotaļ normāli, bet arī īpatņu bērnus nolaupījušie nebūtnes šādos apstākļos varēja palikt nemanīti. Pat ja kāds no bērniem uzdrošinātos saukt palīgā, kurš gan to uztvertu nopietni un iejauktos notiekošajā? Kur vien

paskaties, cilvēki iejutās daždažādos tēlos un iesaistījās improvizētos iestudētos kautiņos. Tērpušies briesmoņu kostīmos, tie rēca un kauca kā zombiji. Savāda paskata bērni klaigās, ka viņus nolaupījuši ļaudis, kas grib atņemt viņiem dvēseles? Neviens pat aci nepamirkšķinās.