Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Caur un caur... kuģis kā jau kuģis, - es attraucu un beidzot izbrīvēju kāju no cauruma. - Tiešām laba un kārtīgi pietauvota.

- Es pati neprastu sasiet labāku mezglu, - Emma piebilda un palīdzēja man piecelties kājās.

- Starp citu, tie, kuri patiesi mēģināja... Vai tiešām viņi visi...? - Edisons pavērās uz tumšo dzīli un skaļi norija baiļu siekalas.

- Kāda starpībai - laivu vīrs atcirta. - Ja reiz mani pamodinājāt, esmu jūsu rīcībā. Kā varu pakalpot?

- Mums vajag noīrēt jūsu laivu, - Emma apņēmīgi pavēstīja. - Tikai laivu.

- To es nevaru pieļaut, - Šārons atbildēja. - Es vienmēr pats vadu šo laivu.

- Tad gan nekā, - Edisons noteica un pagriezās, jau gatavs iet prom.

Emma notvēra suni aiz kaklasiksnas. - Pagaidi! - viņa nošņāca. - Mēs vēl neesam pabeiguši. - Tad meitene laipni uzsmaidīja laivu vīram. - Mums tapis zināms, ka daudzi īpatņi ir izgājuši caur šo...

Emma palūkojās apkārt, kā meklējot īstos vārdus.

- ... vietu. Vai iemesls ir tāds, ka tepat netālu atrodas ieeja kādā cilpā?

- Nesaprotu, par ko tu runā, - Šārons atteica.

- Jūs, protams, nedrīkstat to tā vienkārši atzīt. Es jūs ļoti labi saprotu, bet kopā ar mums jūs esat drošībā. Acīmredzot mēs esam...

Es iebakstīju Emmai ar elkoni. - Emma, klusē!

- Kāpēc? Viņš jau dzirdēja suni runājam un redzēja manis uzšķilto liesmu. Ja mēs nevaram runāt atklāti...

- Bet mēs nezinām, vai viņš ir... - es iebildu.

- Protams, ir, - meitene attrauca un pievērsās Šāronam. - Jūs taču esat īpatnis, vai ne?

Laivu vīrs vienaldzīgi vērās mūsos.

- Viņš taču ir tāds, vai ne? - Emma pavaicāja Edisonam. - Vai tu to saod?

- Nē, īsti ne.

- Vispār jau, manuprāt, tam nav nozīmes, ja vien viņš nav nebūtne. - Emma uzmeta Šāronam dedzīgu skatienu. - Jūs taču tas neesat, vai ne?

- Es esmu darījumu cilvēks, - laivu virs rāmi atbildēja.

- Kurš ir pieradis sastapt runājošus suņus un meitenes, kas prot ar plaukstām uzšķilt uguni, - piebilda Edisons.

- Manā nozarē nākas satikt dažādus ļaudis.

- Beigsim kult tukšus salmus, - es teicu un nopurināju ūdeni vispirms no vienas, tad - otras kājas. - Mēs meklējam savus draugus. Mums šķiet, ka viņi beidzamās stundas laikā ir te bijuši. Lielākoties bērni, bet arī daži pieaugušie. Viens ir neredzams, kāda cita prot lidot...

- Būtu grūti viņus nepamanīt, - sacīja Emma. - Un nebūtņu bars bija pavērsis pret viņiem ieroču stobrus.

Šārons sakrustoja garās, melnās rokas. - Kā jau es teicu, manu laivu noīrē dažādi ļaudis, un ikviens paļaujas uz manu absolūto diskrētumu. Es nemēdzu runāt par saviem klientiem.

- Vai tiešām? - Emma pārjautāja. - Atvainojiet mūs uz mirkli.

Viņa paveda mani sāņus un sāka čukstēt pie auss.

- Ja viņš nesāks runāt, es tik tiešām pa īstam sadusmošos.

- Tikai nerīkojies pārsteidzīgi, - es tikpat klusi atbildēju.

- Kāpēc gan? Vai tiešām tu tici visām tām muļķībām par galvaskausiem un jūras mošķiem?

- Patiesībā jā. Es zinu, ka viņš ir riebīgs tips, bet...

- Riebīgs tips? Viņš faktiski atzinās, ka ir sadarbojies ar ne-būtnēm! Viņš pat varētu būt viens no tiem!

- Bet viņš ir noderīgs riebeklis. Man ir aizdomas, ka viņš precīzi zina, kurp aizveda mūsu draugus. Jāuzdod tikai pareizie jautājumi.

- Tad uzdod tos! - Emma skarbi atcirta.

Es pievērsos Šāronam, pasmaidīju un sacīju: - Ko jūs varat pastāstīt par saviem maršrutiem?

Virs acumirkli atplauka. - Beidzot temats, par kuru drīkstu brīvi runāt. Man te paglabāta šāda tāda informācija. - Viņš veikli pagriezās un devās pie tuvākā pāļa. Pie tā bija pienaglots plaukts, uz kura glabājās galvaskauss un senatnīgs lidotāja ekipējums: ādas cepure, brilles un viegla šalle. Starp galvaskausa zobiem bija iebāztas vairākas aprakstītas papīra lapas. Šārons vienu izvilka un pasniedza man. Tā izrādījās salkana tūrisma brošūra, kura izskatījās tā, it kā būtu drukāta laikā, kad mans vecaistēvs vēl bija puika. Es pašķirstīju to, bet Šārons nokremšļojās un sāka runāt.

- Sāksim no sākuma. Ģimenēm patīk pakete “Bads un liesmas”.. . No rīta mēs dodamies augšup pa upi un vērojam vikingu iekarotājus, kuri ar katapultām pāri pilsētas mūrim šauj slimas aitas, pēc tam notiesājam jaukas līdzi paņemtas pusdienas, bet vakarā noskatāmies 1666. gada Lielo ugunsgrēku, kas pēc saulrieta izvēršas grandiozā izrādē, jo liesmas atspīd ūdeni. Nu ļoti skaisti! Vai ari, ja jūsu rīcībā ir tikai dažas stundas, varu piedāvāt jauku iepazīšanos ar Karātavu doku - ceļojums notiek tieši saulrietā un ir īpaši populārs medus mēnesi. ŠI ceļojuma laikā var noklausīties pirātu brīnišķīgi nepieklājīgajās lamās un spilgtajās uzrunās pirms pakāršanas. Par nelielu samaksu varat ar viņiem pat nofotografēties!

Brošūrā es redzēju ilustrācijas ar smaidošiem tūristiem, kuri priecājas par laivu vira aprakstītajām izklaidēm. Pēdējā lappusē bija nodrukāts kāda Šārona klienta attēls, kurš pozēja uz īgnu pirātu bara fona, bet tie turēja gatavībā dunčus un pistoles.

- Vai tad īpatņi to dara prieka pēc? - es nespēju noticēt.

- Mēs velti tērējam laiku, - Emma pačukstēja un bažīgi atskatījās. - Esmu gatava saderēt, ka viņš tikai velk laiku, līdz ieradīsies nākamā nebūtņu patruļa.