Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Tik ļoti, ka varētu apvemties. Kā tev, Edison?

- Es, protams, nebaidos, - suns atbildēja. - Manai šķirnei bailīgums nav raksturīgs.

Tomēr jau nākamajā mirklī Edisons ielīda starp mani un Emmu, un es sajutu, ka viss viņa augums trie.

Mēdz gadīties ari tik ātras un gludas pārejas vietas kā šoseju ātrumposmi, bet ieeja šajā cilpā atgādināja kratīšanos pa bedrainu ceļu, iekļaušanos U veida pagriezienā un tad izvairišanos no ietriekšanās klintī, turklāt pilnīgā tumsā. Kad beidzot viss bija galā, man reiba galva un mani māca nogurums. Nez kas tas par neredzamu mehānismu, kura dēļ dažas pārejas ir grūtāk pārciest nekā citas? Varbūt ceļš ir tikpat grūts, cik galamērķis. Šis ceļojums atgādināja bezceļa ralliju cilvēka neskartā dabā, jo patiesibā tieši to mēs ari bijām pieveikuši.

- Klāt esam, - Šārons pavēstīja.

- Vai visiem viss kārtībā? - Es pasniedzos pēc Emmas rokas.

- Griežamies atpakaļ, manas iekšas palika otrā pusē, - Edisons norūca.

- Palieciet klusi, iekams neesmu atradis kādu drošu vietu, kur jūs paslēpt, - Šārons teica.

Pārsteidzoši, cik lielā mērā pastiprinās dzirde, kad nevari likt lietā redzi. Es mierīgi gulēju zem brezenta un ļāvos apkārt valdošo sen pagājībā zudušas pasaules trokšņu hipnozei. Iesākumā skanēja tikai šļaksti, laivu vira kārtij ieslīdot ūdenī, bet drīz vien tiem pievienojās ari citi trokšņi, kas, saplūstot kopā, gleznoja manā iztēlē komplicētas ainas. Es iztēlojos, ka ritmisko koka atsišanos pret ūdeni izraisījuši garām ejošas laivas airi, kuras tilpne līdz malām piekrauta ar zivīm. Dzirdot sieviešu balsis, es stādījos priekšā to īpašnieces, kuras sasaucas no pretējo māju logiem un apmainās ar jaunākajām klačām, vienlaikus izkarot uz striķa izmazgāto veļu. Priekšā ierējās suns un smējās bērni; es saklausīju ari vēl tālākas balsis, kas dziedāja āmura vēzienu

ritmā: - Klau, kā klaudz veseri! Klau, kā dzied naglas! - Drīz vien es jau iztēlojos, kā bezbailīgi skursteņslauķi ar cilindriem galvā aizsteidzas pa skarbi šarmantajām ieliņām, un ļaudis pulcējas bariņos, lai vieglāk pārciestu dzīves grūtības, triecot jokus un uzdziedot kādu dziesmu.

Tur neko nevarēja darīt. Visas zināšanas par Viktorijas laika graustiem biju smēlies lētajā Olivera Tvista mūzikla versijā. Divpadsmit gadu vecumā piedalījos tā uzvedumā pašdarbības teātri un spēlēju piekto bāreni, ja vēlaties zināt. Izrādes dienā mani piemeklēja tik baiss lampu drudzis, ka es notēloju vēdergripu un, ģērbies kostīmā, ar spaini starp kājām noraudzījos uz izrādi no aizkulisēm.

Lai nu kā, tādas ainas veidojās manā iztēlē, līdz es pamanīju brezentā netālu no mana pleca mazītiņu caurumiņu, ko droši vien bija izgrauzušas žurkas. Mazliet pagrozījies, es varēju caur to lūrēt uz ārpasauli. Pavisam drīz manis iztēlotā laimes pilnā, mūzikla iespaidotā ainava pagaisa gluži kā Salvadora Dali glezna. Vispirms mani nobiedēja mājas, kas slējās abpus kanālam, lai gan mājas būtu stipri pārspīlēti teikts. Šajos trūdošajos graustos nemanīja nevienu taisnu līniju. Būdas kumpa cita pie citas kā pārgurušu kareivju ierinda, kuri aizsnaudušies sardzes laikā. Šķiet, tikai apstāklis, ka grausti bija ļoti cieši saspiesti kopā, pasargāja tos no tūlītējas iegāšanās kanālā. Būdu apakšējo trešdaļu klāja biezs zaļi melnu dūņu slānis. Katra ļodzīgā lieveņa galā vīdēja tāda kā zārkveida kaste, un tikai vēlāk, izdzirdējis no vienas kastes skaļu stenēšanu un pamanījis kaut ko ieveļamies ūdenī no citas, es sapratu, kas šie veidojumi ir patiesībā. Koka sišanos pret ūdeni, ko biju dzirdējis iepriekš, izraisīja nevis airi, bet ķemertiņi, kas arī bija vainojami neciešami spēcīgajā smakā.

Klaigājošās sievas patiesi sasaucās no logiem pretējās kanāla malās, kā es biju iztēlojies, tikai izmazgātu veļu viņas neizkāra un noteikti neapmainījās ar baumām, vismaz vairs ne, jo tobrīd viņas bārstīja cita citai adresētus apvainojumus un draudus. Viens iedzērušais sievišķis pavicināja saplēstu pudeli un iesmējās, bet otrs turpināja izkliegt tādus epitetus, ka es tos tik tikko sapratu: - Tu i’ vien’ smacīg’ slamp’, ka pa’ santim’ vērt’ kāj’

pat veil’ vectētiš’! - Ja vien es sapratu viņas teikto pareizi, tas izklausījās itin ironiski, jo pati bļāvēja bija līdz jostasvietai kaila un nelikās, ka viņu uztrauc, vai kāds to redz. Kad mēs braucām garām, abas sievas apklusa un uzsvilpa Šāronam, bet viņš tās ignorēja.

Šo skatu gribējās pēc iespējas ātrāk izdzēst no atmiņas, un man izdevās to aizstāt ar vēl nejaukāku ainu: mēs tuvojāmies bērnu baram, kuri sēdēja uz ļodzīga gājēju tiltiņa un kuļāja kājas. Viņi turēja virs ūdens aiz pakaļkājām virvē iesietu suni, ik pa brīdim iebāza nabaga radību upē un priecīgi klaigāja, kad izmisīgie rējieni apklusa un virs ūdens parādījās vien gaisa burbuļi. Es savaldījos un pārvarēju tieksmi mest brezentu malā un uzkliegt šiem neliešiem. Vismaz Edisons to neredzēja, pretējā gadījumā nekāda pārliecināšana nelīdzētu un neatturētu viņu no mešanās ar atņirgtiem zobiem virsū puikām, tā atklājot mūsu slēpni.