Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Pēc tam iestājās klusums. Labu bridi apjucis sēdēju, piespiedis klausuli pie auss. Vēlreiz zvanīt nebija vērts. Ja jau Kērnholmā ir tikai viens telefons un tas pats romantiskajā slēptuvēPesteļu ala, uz ko es vispār varēju cerēt? Vai tiešām pirmajā ceļojumā uz Eiropu man vajadzēs vairīties no iereibušiem maniakiem un novērot putnus, kas apķēzī akmeņainas pludmales? Iespējams. Taču, ja tikai beigās šādi spēšu likt mierā vectēva noslēpumu un turpināt savu parasto dzīvi, tad visas ciešanas būs tā vērtas.

TREŠĀ NODAĻA

Biezajā miglā bijām kā akli. Kad kapteinis paziņoja, ka tuvojamies krastam, noturēju to par joku: no prāmja zvalstīgā klāja neko neredzēju, izņemot bezgalīgu, pelēku aizkaru. Pieķēries margām, lūkojos zaļganajos viļņos, vērodams zivis, kas tuvākajā nākotnē, iespējams, priecēs mani brokastis; tikmēr tēvs drebēdams stāvēja blakus, izmeties vienā kreklā. Kas gan varēja paredzēt, ka jūnijs būs tik auksts un mitrs? Cerēju, ka mums abiem, kas, drosmīgi pievārējuši trīsdesmit sešas mokošas stundas (trīs lidmašīnas, divas pārsēšanās) un snauduši uz maiņām netīrās dzelzceļa stacijās, ari bezgalīgais, nelabumu uzdzenošais brauciens ar prāmi atmaksāsies. Bet tad tēvs iesaucās:

Skaties!

Pacēlis galvu, ieraudzīju, ka tukšajā audeklā mūsu priekšā iezīmējas augsts, klinšains kalns.

Mana vectēva sala. Izplūdušām kontūrām, drūma, tīta miglā, miljoniem ķērcošu putnu sargāta, tikpat kā sens, milžu būvēts cietoksnis. Skatījos uz kraujajām klintīm, kuru virsotnes iznira rēgainu mākoņu kalnos, un atskārtu, ka tiešām tuvojos mistiskai pasaulei.

Nelabumi pamazām atkāpās. Tētis skraidīja riņķī kā bērns Ziemassvētkos, neatraudams skatienu no putniem, kas meta virs mums slaidus lokus.

Džeikob, paskaties uz to tur! viņš sauca, rādīdams uz punktiņiem gaisā. Mazie vētrasputni!

Kad piebraucām tuvāk klintīm, sāku ievērot dīvainus veidojumus, kas glūnēja no ūdens. Viens no jūrniekiem garāmiedams pieķēra mani, kad, noliecies pār margām, skatījos ūdenī.

Vai neesi redzējis nogrimušu kuģu vrakus?

Uzmetu viņam vaicājošu skatienu.

Vai tiešām vraki?

Te taču viscaur ir kuģu kapsēta. Kā saka vecie kapteiņi: "Starp Hartlandas ragu un Kērnholmas līci nakt' un dien' jūrnieku gaida kaps vien!"

Tobrīd peldējām garām avarējušam kuģim, kas bija tik tuvu ūdens virsmai, ka skaidri redzēju tā zaļgano karkasu. Šķita, ka vraks tūlīt iznirs no seklā ūdens kapa kā zombijs.

Vai redzi to tur? Jūrnieks pamāja. To nogremdēja zemūdene.

Vai te bija zemūdenes?

Bez sava gala. Visa Īrijas jūra bija piedrazota ar vācu zemūdenēm. Ja izceltu visus kuģus, kurus viņi torpedēja, varu saderēt, ka sanāktu puse flotes.

Izteiksmīgi pacēlis vienu uzaci, jūrnieks smiedamies aizgāja.

Diebu pa klāju uz kuģa galu, lai noskatītos vrakā, kas pazuda skatienam. Sāku jau pārlikt, vai mūs krastā neizcels ar īpašu mehānismu, bet tad stāvās klintis, mūs sveicinādamas, nolaidās zemāk. Apbraukuši zemesragu, ieslīdējām klinšainā pusmēness formas līcī. Tālumā jau redzēju nelielu ostu, kurā šūpojās daudzkrāsainas zvejnieku laivas, bet tālāk pilsētu, kas šķita ielikta zaļā podā ar zemi. Pļavu ielāpi ar plankumiem līdzīgām aitām klāja kalnus, kas cēlās pretim augstai korei, virs kuras kā vate klājās baltas mākoņu kupenas. Dramatiski un skaisti neko tādu vēl nebiju redzējis. Kad iepukšķinājām līcī, mani pārņēma piedzīvojumu gars, beidzot ieraugot zemi, kas kartē iezīmēta ar necilu, zilu švīku.

Piestātnē kuģis apstājās, un mēs ar ceļasomām devāmies uz pilsētiņu. Ieskatoties vērīgāk, redzēju, ka, tāpat kā citos gadījumos, arī tagad tuvumā viss nebija tik skaists kā no tāluma. Gar dubļaina grantsceļa malām rindojās balti nobal-sināti namiņi svešādi, ja neņem vērā satelītšķīvjus, kas rēgojās uz jumtiem. Kērnholma atradās nomaļā vietā, un piegādāt strāvu no cietzemes izmaksu dēļ nebūtu saprātīgi, tāpēc uz katra stūra kā niknas lapsenes dūca pretīgi smirdoši dīzeļa ģeneratori, sabalsodamies ar traktoru rūkoņu, kuri te bija vienīgais transports. Pilsētas nomalēs rindojās pamesti senatnīgi namiņi bez jumtiem, liecinot par iedzīvotāju skaita samazināšanos; droši vien jauno paaudzi no gadsimtiem senās zvejniecības un lauksaimniecības tradīcijām aizvilināja spožākas izredzes lielajā pasaulē.

Stiepām ceļasomas cauri pilsētai, meklēdami Priesteru namu, kur tētis bija rezervējis mums istabu. Domāju, ka tas būs vecs dievnams, pārvērsts pansijā, nekā īpaša, tikai gultasvietas, kur atlaisties, kad nevērosim putnus un nemeklēsim noslēpuma pavedienus. Prasījām vairākiem vietējiem cilvēkiem ceļu, bet par atbildi saņēmām tikai apjukušus skatienus.

Viņi taču runā angļu valodā, vai ne? tētis skaļi prātoja.

No nesaprātīgi smagā kofera man jau sāka sāpēt roka, kad

beidzot ieraudzījām baznīcu. Cerējām, ka tur būs viesnīca, bet, iegājuši iekšā, redzējām, ka dievnams tiešām pārvērsts, taču ne pansijā, bet panīkušā mazā muzejā.

Pusslodzes pārzini atradām istabā, kurā uz sienām karājās veci zvejas tīkli un aitu cirpšanas dzirkles. Ieraugot mūs, viņa seja sāka starot, bet, uzzinot, ka esam tikai apmaldījušies, viņš sašļuka.