Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Ja rodas jautājumi, viņš teica, zināt, kur mani meklēt.

Man ir jautājums, es sacīju, kas ir pest… gribēju teikt, priesteru ala?

Vīri pie bāra letes sāka smieties.

Tā taču ir ala priesteriem, kā tad citādi! viens iesaucās, un pārējie smējās vēl skaļāk.

Kevs pa nelīdzenajiem dēļiem piegāja pie kamīna, pie kura gulēja noplucis suns.

Tieši te, viņš ar papēdi piedauzīja grīdai, kur acīmredzot bija durvis, senos laikos, kad par to vien, ka biji katolis, tevi pakāra kokā, mācītāji te meklēja patvērumu. Kad tuvojās karalienes Elizabetes asinssuņi, mēs, ja vajadzēja slēpties, meklējām omulīgu kaktiņu, tādu kā te priesteru alā.

Ievēroju, ka viņš sakamēs, it kā ar sen mirušajiem saliniekiem būtu bijis personiski pazīstams.

Tiešām mājīgi! atsaucās viens no dzērājiem. Vienīgi zem grīdas bija karsti un šauri pēc velna!

Es pats meklētu siltu, mājīgu stūrīti, ja nāktos bēgt no priesteru slepkavām!

Aiziet! pirmais runātājs iesaucās. Par Kērnholmu lai tā mums vienmēr ir drošs patvērums kā klints!

Par Kērnholmu! visi korī piebalsoja, paceldami glāzes.

* * *

Laika joslu maiņas un nāvīgā noguruma dēļ agri devāmies pie miera, pareizāk sakot, atgūlāmies un spiedām galvas spilvenos, lai glābtos no pulsējošās kakofonijas, kas spiedās cauri grīdas dēļiem, turklāt tik skaļi, ka vienubrīd domāju -dzīrotāji ielauzušies manā istabā. Pēc tam pulkstenis acīmredzot nosita desmit, jo ģeneratori aiz loga nosprauslojušies noslāpa, apklusa mūzika apakšstāvā un nodzisa ari ielu gaismas, kas iespīdēja manā istabā. Pēkšņi jutos, kā iekūņojies klusā, svētlaimīgā tumsā, un tikai viļņu šļaksti tālumā atgādināja, kur esmu.

Pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem iekritu dziļā miegā bez murgiem. Sapnī redzēju vectēvu zēna gados pirmajā naktī uz salas, ieceļojušu svešā zemē, zem sveša jumta; turklāt viņš jutās parādā par dzīvi cilvēkiem, kas runāja citā valodā. Kad pamodos, pa logu lija saules gaisma, un es sapratu, ka mis Peregrīne izglāba dzīvību ne tikai vectēvam, bet arī man un tēvam. Šodien, ja paveiksies, centīšos beidzot viņai pateikties.

Nokāpis lejā, ieraudzīju tēti sēžam pie galda un malkojam kafiju: droši vien domās viņš jau skatījās binoklī. Apsēdos, un tad parādījās Kevs ar diviem šķīvjiem, kas bija pilni ar nezināmas izcelsmes gaļu un apceptiem grauzdiņiem.

Pat nenojautu, ka grauzdiņus var apcept, es noteicu, un Kevs man atbildēja, ka nezinot nevienu produktu, kuru, viņaprāt, nevar uzlabot ar cepšanu.

Brokastu laikā apspriedāmies ar tēti, ko šodien darīsim. Izšķīrāmies doties izlūkgājienā uz salu. Vispirms nolēmām sameklēt putnu novērošanas vietas tētim, bet pēc tam meklēt bērnunamu. Riju dzīvus kumosus, gribēdams ātrāk tikt laukā.

Krietni iestiprinājušies ar trekno maltīti, izgājām no Priesteru alas un devāmies pastaigā pa pilsētu, vairīdamies no traktoriem un sakliegdamies ģeneratoru rūkoņā, līdz ielas atkāpās lauku priekšā un troksnis aiz muguras pieklusa. Bija spirdzinoša, brāzmaina diena saule slēpās aiz milzīgiem mākoņu vāliem, lai pēc mirkļa izsprauktos laukā, raibinā-dama kalnus ar iespaidīgām gaismas svēdrām: jutos uzlādēts un cerību pilns. Gājām uz klinšu ieskautu pludmali, kur tētis no prāmja bija nopeilējis putnu bariņu. Prātoju, kā to sasniegsim, jo sala atgādināja bļodu: gar malām tai bija stāvi kalni un pašā jūras krastā bīstamas klintis, taču te bija īpaša vieta, kur krauja noapaļojās un taciņa gar ūdeni veda uz šauru smilts joslu.

Gājām uz krastu, kur mitinājās vesela spārnaiņu civilizācija. Putni lidinājās un ķērca, tvarstīdami paisuma peļķēs zivis. Redzēju, ka tēvs iepleš acis.

Apbrīnojami, viņš murmināja, ar pildspalvas strupo galu skrāpēdams pārakmeņojušos mēslus. Man te vajadzēs mazliet vairāk laika. Neiebilsti?

Tādu izteiksmi tēva sejā neredzēju pirmo reizi, tāpēc zināju, kamazliet vairāk nozīmē nez cik stundu.

Tad iešu meklēt māju viens, es atbildēju.

Viens tu neiesi! Tu taču apsolīji.

Atradīšu kādu, kas mani aizvedīs.

-Kur?

Gan jau Kevs kādu ieteiks.

Tētis skatījās uz jūru, kur klinšu vidū pacēlās liela, aprūsējusi bāka.

Tu jau zini, ko es tev atbildētu, ja blakus būtu mamma, -viņš sacīja.

Mammai un tētim bija dažādi uzskati par vecāku lomu. Mamma bija uzstājīga, vienmēr grozījās manā tuvumā, taču tēvs šķita mazliet pieļāvīgāks. Viņaprāt, man šad un tad bija veselīgi kļūdīties. Turklāt, palaidis mani savā vaļā, viņš pats varētu visu dienu spēlēties ar jaunatklājumu.

Labi, tētis beigās piekrita, tomēr paziņo man sava pavadoņa tālruņa numuru.

Tēt, te taču nevienam nav telefona!

Viņš nopūtās.

Labi. Nu bet meklē tādu, uz ko var paļauties.

* *

Kevs bija izgājis darīšanās, un, tā kā hroniskos žūpas lūgt sev ceļabiedros negribēju, iegāju tuvākajā veikalā pie cilvēka, kas vismaz kārtīgi strādā. Uz durvīm bija rakstīts ZIVJU TIRGOTAVA. Atgrūdu tās vaļā un sarāvos, ieraudzījis priekšā bārdainu milzi ar asiņainu priekšautu. Nogriezis zivij galvu, vīrs glūnēja uz mani ar lielu nazi rokā, un es sev apsolīju nekad vairs nenosodīt dzērājus.