Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Stāvēju piķa melnā tumsā priekšnamā, kas sākās uzreiz aiz sliekšņa, stingi lūkodamies telpā. Pie sienām uz āķiem karājās kaut kas līdzīgs ādām. Man sametās šķērmi: šķita, ka no pustumsas izlēks traks kanibāls ar nazi rokā. Bet tad apķēros, ka tie taču ir skrandās pārvērtušies mēteļi, aiz vecuma zaļi. Nevilšus nodrebinājies, ievilku elpu. Biju izpētījis tikai pāris metru un jau gandrīz pieslapināju bikses.Saņemies, es sev teicu un tad lēni devos uz priekšu, sirdij sitot kā ar āmuru.

Jo tālāk gāju, jo neiedomājamāka postaža atklājās. Sabir-zušu avīžu kaudzes. Putekļiem klātas rotaļlietas tātad bērnu te sen vairs nav. Ložņājošs pelējums padarījis sienas pie logiem melnas un pūkainas. Kamīni bija iegrimuši vīteņaugos, kas laidās lejup no jumta un pletās pa grīdām kā svešādi taustekļi. Virtuvē bija noticis gaužām neveiksmīgs eksperiments: plauktos rindojās pārsprāgušas burkas, kas, sešdesmit sezonas sasalstot un atkūstot, bija notašķījušas sienas ar velnišķīgiem traipiem. Ēdamistabas grīdu klāja tik bieza nokritušā apmetuma kārta, ka sākumā noturēju to par sniegu. Trūcīgi apgaismotā gaiteņa galā pārbaudīju, vai ļodzīgās kāpnes izturēs manu svaru, atstādams uz putekļu kārtas svaigas pēdas. Kāpnes vaidēja, it kā pamodinātas no dziļa miega. Ja kāds augšstāvā bija, tas mitinājās tur bezgala ilgi.

Beigās sasniedzu divas istabas, kurām vairs nebija sienu: gan vienā, gan otrā auga krūmu puduri un nīkulīgi kociņi. Nez no kurienes pēkšņi iebrāzās vējš, un es jautāju sev, kas varēja tā izpostīt māju. Nojautu, ka šeit ir noticis kaut kas šausmīgs.

Vectēva idilliskie stāsti nebūt nesaskanēja ar murgaino gaisotni un faktu, ka viņš te atrada patvērumu. Šeit taču virmoja nelaimes aura. Varēju vēl šo to papētīt, taču pēkšņi iedomājos, ka velti nositu laiku: neviens te vairs nevar dzīvot, pat lielākais cilvēknidējs un vientuļnieks ne. Atstāju māju, juzdams, ka esmu vēl tālāk no patiesības nekā iepriekš.

CETURTĀ NODALA

Lēkāju pa mežu un tipināju, taustīdamies miglā uz saules un gaismas pasauli, kur pārsteigts atklāju, ka saule jau riet un gaisma sārtojas. Nemanot bija pagājusi visa diena. Bārā mani sagaidīja tētis ar melnu kā nakts alu un atvērtu klēpjdatoru uz galda. Apsēdies izrāvu aliņu; viņš pat nepaguva atrauties no drukāšanas.

Žēlīgais Dievs, norijis malku, izdvesu. Kas tas ir? Fermentizēta degviela?

Gandrīz, tētis smējās, paķēris aliņu. Nav jau amerikāņu manta. Bet tu jau nezini, kāda tam garša, vai ne?

Nepavisam ne. Piemiedzu acis, lai gan tā tiešām bija.

Tētim gribējās ticēt, ka esmu tikpat populārs piedzīvojumu

meklētājs kā viņš manos gados, un uzturēt tādu ilūziju bija vieglāk par vieglu.

Pārcietu īsu iztaujāšanu: kā tiku līdz mājai, kas mani turp aizveda, un, tā kā vieglāk ir noklusēt nekā melot, es tiku cauri sveikā. Protams, neteicu, ka Tārps un Dailens mani izjokoja un es izbradājos pa aitu mēsliem, un beigās pusjūdzi pirms galamērķa abi izstājās no spēles. Tētis laikam bija apmierināts, ka man izdevies iepazīties ar diviem vienaudžiem, jo es, protams, aizmirsu pastāstīt, ka viņi mani necieš ne acu galā.

Nu, un kāda tad bija tā māja?

Kā izgāztuve.

Tētis saviebās.

Neko darīt, pagājis labs laiciņš, kopš tur dzīvoja vectētiņš, vai ne?

-Jā. Kopš kāds tur dzīvoja.

Tētis aizvēra klēpjdatoru, un es sapratu, ka visa viņa uzmanība tiks pievērsta man.

Redzu, ka esi vīlies.

Es taču neceļoju tūkstošiem jūdžu tāpēc, lai beigās ieraudzītu māju, kas piedzīta ar pretīgiem atkritumiem.

Un ko tu tagad domā darīt?

Meklēšu cilvēkus, ar kuriem parunāt. Kāds jau zinās, kur palika bērnunama audzēkņi. Manuprāt, daži vēl varētu būt dzīvi ja ne šeit, tad uz cietzemes. Pansionātos vai vēl kaut kur.

Protams. Laba doma. Tētis tomēr tā kā šaubījās.

Iestājās neveikls klusums, un tad viņš turpināja:

Tad jau tu sāc nojaust, kā vectētiņš te dzīvoja, vai ne?

Bridi padomāju.

Nezinu. Laikam. Ko gan var gribēt no tik nomaļas salas?

Tētis pamāja ar galvu.

Tieši tā.

Bet ko tu pats par to visu domā?

Es? Viņš paraustīja plecus. Es pat necentos tēvu saprast.

Skumji. Vai tad tas tevi neinteresēja?

Protams, interesēja. Taču vēlāk vairs ne.

Jutu, ka saruna ieiet nepatīkamā gultnē, tomēr neatkāpos.

Bet kāpēc?

Kad tevi nelaiž iekšā, tu pārstāj klauvēt. Vai saproti, ko es ar to domāju?

Parasti tētis tā nerunāja. Varbūt tur bija vainīgs alus, vai varbūt viņš tā teica tāpēc, ka bijām tik tālu no mājām. Bet varbūt viņš bija sapratis, ka beidzot esmu pietiekami liels, lai kaut ko tādu dzirdētu. Lai kāds būtu iemesls, negribēju, lai tētis apklust.

Bet viņš taču bija tavs tētis. Kā tu varēji tik vienkārši atmest visam ar roku?

Ne jau es atmetu ar roku! tētis mazliet par skaļu atbildēja, bet tad nodūra skatienu, apjucis skalinādams glāzē alu. Lūk, kā bija: tavs vectētiņš, manuprāt, nezināja, kā būt par tēti, tomēr juta, ka no šis lomas izvairīties nevar. Neviens no viņa brāļiem un māsām nepārdzīvoja karu. Tāpēc viņš centās ar to tikt galā, visu laiku būdams prom medībās, komandējumos, tu jau zini. Pat tad, kad tētisbija man blakus, šķita, ka viņa nav.

Vai tu domā Helovīnu?