Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Džeikobs Portmens, stādījos priekšā. Kas viņš ir -Velsas ievērojamākā slepkavas upuris?

Ha, ha! Nu, varētu būt, lai gan man tas nav ienācis prātā. Mūsu salas vecākais iemītnieks, arheologu aprindās labāk pazīstams kā Kērnholmas cilvēks, lai gan mums viņš kā bija, tā palika vecais vīrs. Precīzāk, vecāks par divtūkstoš septiņsimt gadiem, lai gan miris sešpadsmit gadu vecumā. Tāpēc faktiski jauns vecais vīrs.

Divtūkstoš septiņsimt gadu? jautāju, lūkodamies mirušā puiša sejā: smalkie vaibsti bija lieliski saglabājušies. Bet viņš izskatās tik…

Tā gadās, ja labākos gadus pavadi vietā, kur nav skābekļa un baktēriju, proti, mūsu purva rāvā. Mūžīgās jaunības avots. Protams, ja esi miris.

Tātad jūs viņu atradāt tur? Purvā?

Mārtiņš iesmējās.

Ne jau es! Kūdras racēji, kas septiņdesmitajos gados rakās akmeņu krāvumā. Izskatījās neticami svaigs, un cilvēki nosprieda, ka Kērnholmā siro slepkava, taču policija ievēroja viņa rokās akmens laikmeta loku un ap kaklu no cilvēku matiem savītu cilpu. Tagad tādas vairs neizmanto.

Nodrebinājos.

Izskatās pēc upurēšanas vai tamlīdzīgi.

Tieši tā. Viņu nožņaudza, noslīcināja, izrāva iekšas un iebelza pa galvu. It kā gribētu nogalināt vairākas reizes, vai ne?

Laikam gan.

Mārtiņš sāka skaļi smieties. Laikam gan!

Labi, jā, tik tiešām.

Bet protams. Taču visvairāk mūs, modernos cilvēkus, valdzina fakts, ka nāvē zēns, visticamāk, gāja brīvprātīgi. Pat ar dedzību. Tolaik ļaudis ticēja, ka purvi un mūsējais jo sevišķi ir vārti uz dievu pasauli, tātad ideāla vieta, kur ziedot dārgāko: sevi.

Vājprāts.

Droši vien. Lai gan šodien, manuprāt, mēs nogalinām sevi tā, ka nākotnes cilvēkiem tas šķitīs īsts vājprāts. Ja runājam par vārtiem uz nākamo pasauli, purvs nav sliktākā izvēle. Ūdens tas nav, un ari zeme ne kaut kur pa vidu. Viņš pieliecās un nopētīja eksponātu. Skaists, vai ne?

Uzmetu skatienu ķermenim, kuru nemirstīgu padarīja žņaudzot, dīrājot un slīcinot.

Diez vai, es iebildu.

Mārtiņš atliecās un sāka pārspīlēti svinīgā balsī skaitīt:

Nāciet un palūkojieties uz darvas cilvēku! Melns veidols, maigā seja kvēpu krāsā, savītušie locekļi kā ogļu vēnas, no izskaloto pēdu spilventiņiem nokarājas sačokurojušās vīnogas! Māksloti iepletis rokas kā aktieris uz skatuves, viņš cienīgi soļoja apkārt vitrīnai. Nāciet un skatieties, cik nežēlīgu mākslu atklāj viņa brūce! Dziļi, līkumoti naža griezieni, smadzenes un kauli atsegti ar akmens palīdzību, aukla vēl griežas kaklā. Pirmais nocirstais, nokritušais auglis Debesu meklētājs vecais virs, kas aizkavējies jaunībā, es tevi gandrīz vai mīlu!

Viņš teatrāli paklanījās, un es sāku aplaudēt.

Vienreizīgi, es sacīju. Vai pats sacerējāt?

Es tas vainīgais! Mārtiņš kautrīgi pasmaidīja. Dažkārt paniekojos ar dzejas rindām, bet tikai vaļasprieka līmeni. Lai nu kā, pateicos jums par iecietību!

Interesanti gan, ko šis savādais, izsmalcinātais, runīgais kungs, rīmju kalējs buktētajās biksēs, meklēja Kērnholmā? Viņš taču izskatījās vairāk pēc bankas pārvaldnieka nekā pēc vēju appūsta cilvēka salā ar vienvienīgu telefonu un nebruģētām ielām.

Bet tagad es jums ar lielāko prieku izrādītu savas pārējās kolekcijas, viņš sacīja, vezdams mani uz durvīm. Diemžēl tuvojas darbalaika beigas. Tomēr, ja jūs būtu ar mieru atnākt rit…

Atklāti sakot, cerēju no jums kaut ko uzzināt, es sacīju, iekams viņš nebija mani izdzinis laukā. Par māju, kuru pieminēju šorīt un kurā jau pabiju.

Lai notiek! muzeja pārzinis iesaucās. Man gan šķita, ka esmu jūs no tās aizbiedējis. Kā mūsu vecajam spoku namam šobrīd klājas? Vai vēl stāv savā vietā?

Apstiprināju, ka stāv gan, un tad ķēros vērsim pie ragiem.

Cilvēki, kas tur dzīvoja… vai zināt, kas ar viņiem notika?

Miruši, viņš atbildēja, jau labi sen.

Jutos pārsteigts, lai gan par to nebūtu jābrīnās. Mis Peregrine bija veca. Un veci ļaudis mirst. Taču tas nenozīmēja, ka man jāpārtrauc meklējumi.

Es gribētu satikt kādu cilvēku, kas tur savulaik dzīvojis, ne jau tieši direktori vien.

Visi miruši, mans sarunu biedrs atkārtoja. Pēc kara tur neviens vairs nav dzīvojis.

Pagāja kāds bridis, iekams man pielēca.

Kā to lai saprot? Kuru karu jūs domājat?

Pie mums, par to runājot, vienmēr domā tikai Otro pasaules karu. Ja nemaldos, visi gāja bojā vācu uzlidojuma laikā.

Nē, tā nevar būt.

Vīrietis pamāja ar galvu.

Tolaik salas otrā galā bija pretgaisa aizsardzības pozīcijas pie meža, kur atrodas māja. Tāpēc Kērnholma bija likumīgs militārs mērķis. Bet, ticiet man, vāciešiem bija vienalga, likumīgs vai ne. Lai nu kā, viena bumba trāpīja mazliet sāņus un… viņš papurināja galvu. Cilvēkiem velnišķīgi nepaveicās.

Bet tas taču nav iespējams, es atkārtoju, lai gan sāku jau šaubīties.

Kāpēc gan jums neapsēsties un nepagaidīt, kamēr uzvārīšu tēju? Mārtiņš sacīja. Jūs izskatāties mazliet izsists no sliedēm.

Mazliet reibst galva, nekā vairāk…

Piedāvājis man krēslu savā kabinetā, muzeja pārzinis devās gatavot tēju. Tikmēr es mēģināju sakārtot domas. Sabumboja kara laikā tāpēc jau mājas mūri sagrauti. Bet mis Peregrīnes vēstule ar Kērnholmas pastmarku ir izsūtīta tikai pirms piecpadsmit gadiem.