Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Taču tie bija tikai minējumi. Patiesību es nezināju, un nebija ari, kam pajautāt. Ikviens, kas varētu atbildēt, jau sen bija aizgājis viņsaulē. Nepaies ne divdesmit četras stundas, un izrādīsies, ka mans ceļojums bijis veltīgs.

Iekritu nemierīgā miegā. Rītausmā mani uzmodināja troksnis istabā. Pagriezos uz otriem sāniem, lai redzētu, kas notiek, un uzrāvos sēdus. Uz naktsgaldiņa tupēja liels putns, kas skatījās lejup uz mani. Galva tam bija klāta ar spīdīgi pelēku spalvu. Lai iekārtotos labāk un redzētu mani, putns ar nagiem knakšķināja pa galdiņu. Stīvi blenzu, nesaprazdams, vai tas ir sapnis vai īstenība.

Pasaucu tēti, un, dzirdot manu balsi, putns nolaidās no galdiņa. Aizklājis ar plaukstu seju, novērsos, bet, kad atkal palūrēju, nelūgtais viesis jau bija izlidojis pa atvērto logu.

Istabā iesteberēja tētis, galīgi samiegojies.

Kas noticis?

Parādīju nagu pēdas uz galdiņa un uz grīdas nokritušo putna spalvu.

Ak kungs, savādi gan. Tētis grozīja rokās spalvu. Parasti lielie medību piekūni cilvēkiem netuvojas.

Man šķita, ka esmu pārklausījies.

Lielais medību piekūns?3 Tā tu teici?

Tētis pacēla spalvu gaisā.

Jā, vanagu paveids, viņš pamāja. Neparasti lidoņi, ātrākie putni pasaulē. Planēdami gaisā, tie spēj mainīt izskatu.

Dīvaina sakritība, tomēr nespēju atvairīt izjūtu, ka noticis kaut kas pārdabisks.

Brokastu laikā iedomājos, ka varbūt esmu pārāk viegli padevies. Lai gan no bērnunama nebija palicis dzīvs neviens, ar ko parunāt par vectēvu, varēju taču kārtīgāk izpētīt lielo māju. No vienas puses ņemot, ja tur arī bija kaut kas par vectēvu (vēstulēs, fotoalbumos vai dienasgrāmatās), tad viss jau pirms vairākiem gadu desmitiem noteikti sadedzis vai satrūdējis. Bet, no otras, ja aizbraukšu no salas, par to nepārliecinājies, vēlāk nožēlošu.

Tā nu es, cilvēks, kas neparasti jūtīgs pret nakts murgiem un šausmām, kas raustās un baidās no nekā, iestāstīju sev, ka pēdējo reizi jādodas uz pamesto māju, kur noteikti spokojas desmitiem priekšlaicīgi mirušu bērnu.

PIEKTA NODAĻA

Rīts bija gandrīz kā pasakā. Izgājis no Priesteru alas, jutos, kā nonācis smalki retušētā ainā, kāda varētu parādīties kā jauna datora fona attēls: tālumā stiepās ielas ar neticami senatnīgiem namiņiem; tās atkāpās zaļu lauku priekšā, kurus ieskāva līkumotas klinšu sienas, debesīs traucās balti mākoņi. Bet pāri visam mājām, laukiem un aitām, kas ņirbēja kā vates piciņas, stiepās biezas miglas mēles, laizīdamas kalnu virsotnes tālumā, kur beidzās viena pasaule un sākās nākamā auksta, mitra, bez saules.

Kalna otrā pusē mani gaidīja lietus. Par gumijas zābakiem, protams, biju aizmirsis, bet taka drīz vien pārtapa arvien staignākā dubļu lentē. Taču, manuprāt, labāk pieciest mitrumu nekā griezties atpakaļ un otrreiz iet pāri kalnam, tāpēc, noliecis galvu asajā lietū, slampāju uz priekšu. Necik ilgi, un pagāju garām būcenim, pie kura pa gabalu redzēju aitas, kas sildīdamās spiedās cita pie citas. Mirkli vēlāk jau atrados klusā, rēgainā, miglas cauraustā purvā. Atcerējos divtūkstoš septiņsimt gadus veco Kērnholmas muzeja eksponātu un pārliku, cik daudz viņa biedru te guļ, debesu dēļ atteikušies no dzīves.

Kad sasniedzu bērnunamu, lietutiņš jau bija pārvērties lietusgāzē. Man nebija laika klīst pa aizlaisto pagalmu un domāt par baiso gaisotni un durvīm, kas grasījās mani aprit, kad gāju caur tām, un par lietū piebriedušajiem grīdas dēļiem, kas zem manām kājām ieliecās. Izgriezu kreklu, izpurināju slapjos matus un, kad vairs nebiju kā no mārka izvilkts, sāku meklēt. Pats nezināju, ko. Kārbu ar vēstulēm? Uz sienas uzšņāptu vectēva vārdu? Ne uz ko daudz cerēt nevarēju.

Staigāju pa vecu, sabirzušu laikrakstu paklāju, skatīdamies zem krēsliem un galdiem. Šķita, ka tūlīt ieraudzīšu baisu ainu -juceklīgi izmētātus skeletus melnās, apdegušās skrandās -, taču atradu tikai istabas, kas atradās drīzāk svaigā gaisā nekā iekštelpās un kam jebkuru īpatnību bija laupījis mitrums, vējš un dubļu kārta. Pirmajā stāvā valdīja bezcerība. Pagriezos uz kāpnēm, zinādams, ka šoreiz pa tām jāiet. Vienīgi uz kuru pusi augšup vai lejup? Viens mīnuss, ejot augšā, būtu ierobežota iespēja ātri aizbēgt (no klaidoņiem, vampīriem un visa, ko mans satrauktais prāts spēja uzburt). Ja nu vienīgi varētu mesties laukā pa otrā stāva logu. Ejot lejup, būtu tā pati nelaime, turklāt vēl viens trūkums tumsa (lukturīša man, protams, nebija). Beigās izšķīries, kāpu augšup.