Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Grīļodamās uz aizmirstības kraujas, lāde brīdi vilcinājās, bet tad kūleņojot izlēmīgi gāzās lejā skaistā, baleta cienīgā, lēnā kustībā. Sekoja pamatīgs būkšķis un tā atbalss, satricinot visu māju. No zemes augšup uzšāvās putekļu mākonis: man bija jāaizklāj seja un jāatkāpjas gaitenī, gaidot, līdz nosēdīsies putekļi. Mirkli vēlāk atgriezies, palūrēju uz kāpņu laukumu, taču neredzēju salūzušu dēļu kaudzi, kā labprāt vēlētos, bet gan tikai robainu lādes formas caurumu grīdas dēļos. Tā bija pa taisno iekritusi pagrabā.

Noskrējis lejā pa kāpnēm un nokritis uz vēdera, kā pa plānu ledu locījos tuvāk caurumam. Pāris metru zemāk caur putekļiem tumsā manīju, kas palicis pāri no lādes. Tā bija sašķīdusi kā milzīga ola, sajaukdamās ar gružiem un salauztajiem grīdas dēļiem. Turpat mētājās papīra gabaliņi. Galu galā laikam tomēr biju atradis vēstuļu kārbu. Bet tad, piemiedzis acis, ieraudzīju, ka tie ir fotouzņēmumi. Dučiem. Biju sajūsmā, bet tad sastingu, iedomājies kaut ko šausmīgu.

Man noteikti bija jātiek lejā.

* * *

Pagrabā bija istabu labirints un tik maz gaismas, ka tikpat labi es būtu varējis meklēt ar aizsietām acīm. Nokāpis pa čīkstošajām kāpnēm, bridi stāvēju, cerēdams, ka acis beigās pieradīs, taču tādai tumsai tās nespēja pielāgoties. Cerēju ari, ka pieradīšu pie smakas dīvainas, skābenas smirdoņas, apmēram kā ķīmijas kabineta skapī -, bet kas tev deva! Tāpēc vilkos uz priekšu, uzvilcis kreklu līdz degunam un izstiepis rokas, un cerēju, ka viss būs labi.

Paklupis gandrīz nokritu. Uz grīdas pašķīda stikli. Smirdēja arvien trakāk. Nu jau šķita, ka priekšā kaut kas rēgojas. Nedomājot par briesmoņiem un spokiem grīdā varēja būt vēl kāds caurums? Manu līķi neviens neatradīs.

Pēc tam brīnumainā apskaidrības mirklī apķēros, ka, spaidot mobilā pogas (tas man bija kabatā, lai gan atrados tālu no zonas), telefonu var izmantot kā lukturīti. To pacēlis, mērķēju gaismas staru uz priekšu. Taču tas nespēja izlauzties cauri tumsai, tāpēc pavērsu staru pret grīdu. Pārplīsusi akmens plāksne, peļu mēsli. Pagriezu sāņus vārgā gaisma pret kaut ko atstarojās.

Spēru soli tuvāk, grozīdams telefonu. No tumsas iznira plauktu siena, pilna ar stikla burkām. Tās bija dažnedažāda lieluma un formas, putekļu izraibinātas, ar duļķainu želejveida saturu. Atcerējos virtuvē redzētās sasprāgušās augļu un dārzeņu burkas. Varbūt lejā bija pastāvīgāka temperatūra, tāpēc burciņas palikušas dzīvas.

Tomēr, pienācis tuvāk un labi ieskatījies, sapratu, ka burkās nav augļi vai dārzeņi, bet gan cilvēku orgāni. Smadzenes. Sirdis. Plaušas. Acis. Iekonservēti pašražotā formaldehīdā, tāpēc jau tā drausmīgā smirdoņa. Klupdams krizdams steberēju tumsā projām gan lādēdamies, gan apjucis. Kas te galu galābija7 Tādas burkas varētu atrast medicīnas skolas pagrabā, nevis mājā, kas pilna ar bērniem. Ja vectētiņš Portmens nebūtu par bērnunamu tā jūsmojis, varētu nodomāt, ka mis Peregrīne glāba bērnus, lai savāktu viņu iekšējos orgānus.

Mazliet atguvies, pacēlu skatienu un tad ieraudzīju priekšā gaismiņu ne jau to, kas atstarojās no telefona, bet vāju dienasgaismas mirgoņu. Laikam jau tur bija izeja uz pasauli. Sasparojies elpoju cauri kreklam, turēdamies pa gabalu no sienām un baisiem pārsteigumiem, kas tajās varētu perināties.

Sekoju mirgoņai ap stūri uz mazu telpu ar iebrukušiem griestiem. Dienasgaisma ieplūda pa caurumu no salauztu dēļu un saplēstu stiklu kaudzes puses, no kuras viļņiem cēlās biezi putekļi. Šur tur kā žāvētas gaļas sloksnes bija pielipuši paklāja gabali. Zem netīrumiem dipēja viegli soļi: kāds tumsas iemītnieks bija izglābies no pasaules sabrukuma.

Postažas vidū mētājās lādes atliekas, ap kuru kā konfeti bija izbiruši fotoattēli.

Uzmanīgi spēru soli pēc soļa pa gruvešiem, no kuriem rēgojās augsti koka šķēpi un dēļi ar sarūsējušām naglām. Nometies tupus, mēģināju glābt, kas glābjams. Vilkdams no gružiem fotogrāfiju sejas, notraukdams no tām stiklus un satrūdējušas koka skaidas, jutos kā operatīvais darbinieks. No vienas puses, gribēju steigties ej nu sazini, kurā bridi virs galvas iebruks grida, bet, no otras nespēju atrauties.

Pirmajā acumirkli tās izskatījās pēc bildēm, kādas ir katrā ģimenes albumā. Cilvēki draiskojās pludmalē vai smaidīja verandā; tur bija ari salas ainavas un daudz bērnu, kas pozēja pa vienam vai divatā, neoficiāli un saviesīgi portreti ar mākslīgu fonu, cilvēki ar stingām leļļu acīm, it kā fotografēti lielveikala ateljē pirms simt gadiem. Man sametās baisi. Ne jau stingo leļļu ģīmju, bērniem neparastā matu griezuma vai nopietno seju dēļ, bet gan tāpēc, ka ar katru brīdi visi šķita arvien pazīstamāki. Attēli bija līdzīgi vectēva senajām bildēm, sevišķi tām, kuras viņš glabāja cigāru kārbā. Tāda pati noskaņa.