Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Taču visi jau bija projām. Smagi elsodams un lādēdams pats sevi, izmeklējos viņus pagalmā, mežā.

Te pēkšņi koku vidū kaut kas nobrīkšķēja. Apmeties riņķī, koku zaros ievēroju izplūdušu kustību un baltas kleitas malu. Tā bija viņa! Ieskrēju mežā un metos viņai nopakaļ. Meitene dieba projām pa taku.

Lauzos pār nokritušiem kokiem un zemu nolīkušiem zariem, dzīdamies viņai pa pēdām, līdz beigās aizelsos. Meitene ik pa brīdim pazuda, mezdamās no takas mežā un atkal atpakaļ. Beigās mežs kļuva arvien skrajāks, un mēs jau bijām atklātā purvā. Man paveicās. Meitenei vairs nebija, kur paslēpties, un, lai viņu notvertu, vajadzēja tikai uzņemt ātrumu. Tā kā biju džinsos un krosenēs, bet viņa kleitā, es noteikti uzvarētu. Tomēr, kad sasparojos, meitene negaidot metās uz purvu. Neatlika nekas cits kā viņai sekot.

Skriet vairs nevarēja. Zeme kļuva nedroša: tā slīdēja projām un iemānīja bedrēs, kur ūdens sniedzās līdz ceļgaliem, iesūcās biksēs un saslapināja kājas. Taču meitene laikam zināja, kur spert nākamo soli, tāpēc sāku atpalikt, līdz beigās viņa izgaisa miglā un man atlika tikai sekot viņas pēdu nospiedumiem.

Pazaudējis meiteni no redzesloka, nospriedu, ka pēdas vedīs atpakaļ uz taku, bet nē tās vijās arvien dziļāk purvā. Man aiz muguras saslēdzās migla, un, vairs neredzēdams taku, sāku uztraukties, kā tikt atpakaļ. Mēģināju viņai saukt:Mani sauc Džeikobs Portmens! Esmu Abes mazdēls! Es tev neko ļaunu nedarīšu! Diemžēl migla un dubļi aprija manu balsi.

Pēdas beidzās pie akmeņu kaudzes, kas atgādināja lielu, pelēku eskimosu būdu. Tas bija piramidāls akmeņu krāvums, neolīta laikmeta kaps, kuram par godu Kērnholma acīmredzot bija ieguvusi savu vārdu4.

Akmeņu kalns bija mazliet augstāks par mani, garš, šaurs, ar taisnstūrveida atvērumu malā, tikpat kā durvīm, un pacēlās dubļu vidū uz zāles laukumiņa. Izkāpu no muklāja uz samērā stingras zemes, kas apjoza akmeņus. Sapratu, ka tā ir ieeja tunelī, kas ievijās dziļi zemē. Abās pusēs ieejai bija iegrebtas sarežģītas cilpas un spirāles seni hieroglifi, kuru nozīme gadsimtu gaitā izgaisusi.Te guļ purva zēns, man ienāca prātā. Nē, drīzāk:Šeit ienācis, met cerības tumšajā kapā!

Tomēr gāju iekšā, sekodams meitenes pēdām. Kapam līdzīgais tunelis bija mitrs, šaurs, un tajā valdīja melna tumsa, tāpēc vilkos uz priekšu kā gliemezis. Lai nu kas, bet klaustrofobija mani, par laimi, nevajāja.

Iedomājies, ka meitene nobijusies kaut kur priekšā trīc, ejot ar viņu runāju, mēģinādams pārliecināt, ka nedarīšu neko ļaunu. Vārdi plīkšķēja atpakaļ kā maldinoša atbalss. Kad no jocīgās pozas, kādā biju spiests pārvietoties, sāka sāpēt kājas, tunelis negaidot kļuva platāks un beigās pārvērtās kambarī, kur atkal valdīja piķa melna tumsa, taču tas bija pietiekami plašs, lai beidzot varētu piecelties kājās un, nepieskaroties sienām, izstiept uz sāniem rokas.

Izvilcis no kabatas mobilo, atkal izmantoju to lukturīša vietā. Nevajadzēja daudz laika, lai aptvertu, cik liela ir telpa.

Tas bija vienkāršs kambaris ar akmens sienām, apmēram manas guļamistabas lielumā, pavisam tukšs. Te jau nu meitene paslēpties nevarēja.

Stāvēju, prātodams, kur viņa, velns parāvis, varēja ieslīdēt, un tad man kaut kas ienāca prātā, turklāt tas šķita tik pašsaprotami, ka atlika tikai brīnīties, kāpēc tikai tagad iedomājos. Meitenes taču nemaz nebija! Es viņu biju izdomājis, tāpat kā pārējos bērnus. Skatoties fotoattēlus, viņus visus uzbūra manas smadzenes. Bet pēkšņā, dīvainā tumsa pirms bērnu ierašanās? Aptumsums?

Galu galā tas taču nav iespējams: bērni nomira pirms veselas mūžības. Pat ja viņi nebūtu miruši, tikai muļķis ticētu, ka viņi var izskatīties mats matā kā fotografēšanas brīdi. Turklāt viss notika ļoti ātri un man nebija laika apķerties, ka varbūt dzenos pakaļ halucinācijai.

Ausis jau skanēja daktera Golana izskaidrojums:Māja jums šķita tik emocionāli uzlādēta, ka pietika tajā ieiet, lai uzšķiltos stresa reakcija. Jā, doktors Golans ir psihopļurkšķis. Bet tas nenozīmē, ka viņam nebija taisnība.

Pazemots pagriezos un vilkos atpakaļ. Negribēju vairs vilkties kā gliemezis un, lai kaut cik saglabātu pašcieņu, uz dūmakaino gaismu tuneļa galā devos četrrāpus. Pametis skatienu augšup, apķēros, ka esmu to visu redzējis Mārtiņa muzejā tieši te tika atrasts purva zēns. Samulsu, iedomādamies, ka pretīgi smirdošu, aizlaistu zemi cilvēki savulaik uzskatīja par debesu vārtiem, ticēdami tik dedzīgi, ka zēns manos gados labprāt ziedoja dzīvību, lai tur nonāktu. Nožēlojams, stulbs gājiens.

Beigās nolēmu, ka laiks braukt mājās. Lai ar fotoattēliem pagrabā notiek kas notikdams! Man bija apnikušas mīklas, brīnumi un pirmsnāves vārdi. Pakļaudamies vectētiņa Portmena apsēstībai, jutos sliktāk, nevis labāk. Bija pēdējais laiks no tā visa atbrīvoties.