Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Es neesmu nekāds spiegs, nedroši atbildēju. Esmu tikai apmaldījies.

-Jauki! viņš ierēcās. Gan jau izdabūsim no viņa patiesību ar vecu paņēmienu. Ar virvi!

Pudeles brāļi viņam skaļi piebalsoja. Nevarēju saprast, vai veči runā nopietni vai arī dzen velnu, tomēr negribēju aizkavēties, lai to pārbaudītu. Smadzenēs drudžaino baiļu vidū riņķoja instinkts:Skrien! Daudz vieglāk būtu visu noskaidrot, ja bārs nebūtu pilns ar dzērājiem, kas draudīgi solīja mani nolinčot. Protams, aizbēgdams es tikai apstiprināšu savu vainu, taču man tas nerūpēja.

Lūkoju apiet resno.

Viņš mēģināja mani sagrābt, taču lēns dzērājs nav pretinieks ātram un līdz nāvei pārbiedētam cilvēkam. Izlikos, ka skriešu pa kreisi, bet īstenībā metu līkumu pa labi no viņa. Resnais dusmās ierēcās, un pārējie, atrāvušies no krēsliem, klupa man virsū, taču es, veikli izvairījies no viņu rokām, izskrēju laukā

pa durvīm skaidrajā pēcpusdienā.

* * *

Dragāju projām pa ielu, kājām dunot pa grants ceļu kā pakaviem, un dusmīgās balsis aiz muguras pamazām pieklusa. Nogriezies gar pirmās mājas stūri, lai pazustu vajātāju skatieniem, skrēju pa dubļainu pagalmu, kur cāļi čiepstēdami bēga uz visām pusēm, un tad pa atklātu lauku, kur sievietes stāvēja rindā pie vecas akas pēc ūdens, un, kad diebu garām, visas pagrieza galvu uz manu pusi. Lai gan izklaidei nebija laika, gribējās viņām uzsaukt:Ei, ko gaidāt, sieviņas? Un tad priekšā parādījās zema sēta, piesaistot manu uzmanību. Viens, divi, trīs, un jau biju tai pāri! Piezemējos uz ceļa ar dzīvu satiksmi, kur mani gandrīz notrieca ātri braucošs vezums. Kad zirgi man gar pašām krūtīm metās sāņus, atstājot pakavu nospiedumus un ratu sliedi turpat pie manām kājām, braucējs nobļāva kaut ko pazemojošu par manu māti.

Biju neizpratnē. Viens gan man bija skaidrs: laikam pamazām zaudēju prātu. Sapratu, ka jāturas no cilvēkiem pa gabalu, iekams nezinu, kas esmu vai neesmu. Beigās pagriezos uz aleju, kas atradās aiz divām māju rindām, cerēdams, ka tur jau nu būs, kur paslēpties. Mirkli vēlāk jau nesos laukā no pilsētas. Palēnināju gaitu līdz raitam solim, cerēdams, ka dubļiem notašķīts, izmircis amerikāņu zēns soļojot pievērsīs mazāku uzmanību nekā skrienot.

Lai kā centos izturēties normāli, tomēr pie katra troksnīša vai ašas kustības satrūkos. Sveicinādams pamāju sievietei, kas žāva veļu, bet viņa, tāpat kā visi, tikai noskatījās. Pieliku soli.

Dzirdēdams aiz muguras dīvainu troksni, ieniru piebūvē. Mīņādamies gaidīju aiz puspievērtām durvīm, ar acīm iztaustīdams grafīti apķēzītās sienas.

Dūlijs ir jāklīgs ēzeļpakaļa.

Ko, bez cukura?

Man garām paskrēja suņu mamma ar vaukšķošiem kucēniem. Smagi nopūties, pamazām atslābu. Saņēmis sevi rokās, izgāju uz ielas.

Kāds mani sagrāba aiz matiem. Nepaguvu pat iekliegties, kad roka, apvijusies man riņķī, piespieda pie kakla kaut ko asu.

Nebrēc, citādi iegriezīšu, atskanēja balss.

Turot asmeni pie kakla, uzbrucējs piespieda mani pie sienas un, apgājis riņķī, ieskatījās sejā. Man par lielu pārsteigumu, tas nebija bāra dzērājs, bet gan meitene. Vienkāršā baltā kleitā, ar stingru sejas izteiksmi, manuprāt, satriecoši skaista, lai gan acīmredzot ne pa jokam gribēja pārgriezt man rīkli.

Kas tu tāds esi? viņa šņāca.

Es… ē… amerikānis, izstostīju, īsti nesaprazdams, ko viņa prasa. Mani sauc Džeikobs.

Meitene ar trīcošu roku piespieda nazi vēl stingrāk manam kaklam. Nobijusies, tātad bīstama.

Kāpēc tu mani vajāji?

Es gribēju ar tevi parunāt, neko vairāk. Nenogalini mani!

Saviebusies viņa mani pārtrauca.

Par ko parunāt?

Par māju un cilvēkiem, kas tajā dzīvoja.

Kas tevi uz šejieni atsūtīja?

Mans vectēvs. Ābrahams Portmens.

Meitene izbrīnā atvēra muti.

Tu melo! acīm degot, viņa iesaucās. Laikam domā, ka nezinu, kas tu esi? Neturi mani par muļķi! Atver acis, lai varu tajās ieskatīties!

Es nemeloju! Skaties! Iepletu acis, cik plati vien varēdams.

Meitene, pastiepusies pirkstgalos, tajās ieskatījās un tad piecirta kāju:

Nē,īstās acis! Ar viltotajām neapmānīsi, tāpat kā ar smieklīgajiem meliem par Abi!

Es nemeloju, un acis irmanējās!

Meitene tik stipri spieda asmeni, ka es tik tikko spēju paelpot. Labi, ka nazis vismaz bija truls, citādi viņa noteikti būtu man iešņāpusi.

Paklau, tu laikam mani ar kādu jauc, svepstēju, bet es varu pierādīt, kas esmu!

Meitenes roka mazliet atlaidās.

Nu tad pierādi, citādi ar tavām asinīm palaistīšu zāli!

Man te kaut kas ir. Iebāzu roku žaketes kabatā.

Meitene atlēca atpakaļ, kliegdama, lai beidzu, un pacēla

nazi, kas sāka man acu priekšā trīsēt.

-Vēstule, nekas vairāk! Nomierinies!

Meitene nolaida nazi man pie kakla, bet es, nesteidzīgi izņēmis no žaketes mis Peregrīnes vēstuli un fotoattēlu, to pacēlu, lai viņa redz.

Pa daļai vēstules dēļ arī atbraucu. Man to iedeva vectēvs. No Putna. Tā taču sauca jūsu direktori, vai ne?

Tas nav nekāds pierādījums! pat nepaskatījusies uz mani, meitene atcirta. Un no kurienes tu tik velnišķīgi daudz par mums zini?

Es taču teicu, ka vectēvs…

Meitene izsita vēstuli man no rokām.