Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Laikam beidzot mani pazinis, viņš iekliedzās un, nometis viskija pudeli, grasījās skriet pie manis.

Gribēju jau laist ļekas vaļā, taču bārmenis nepaguva atstāt leti: Emma apgrieza kausu otrādi, izšļakstinādama uz visām pusēm brūno viskiju. Pēc tam viņa mani tiešām pārsteidza -pagrieza delnu pret leti, un tur acumirklī pacēlās pusmetru augsta uguns siena.

Bārmenis iebrēcies mēģināja apslāpēt uguns sienu ar dvieli.

Turp, apcietinātais! Emma pavēlēja un, ieķērusies man elkonī, vilka uz uguni. Bet tagad palīdzi! Lūdz Dievu un cel augšā!

Sakņupuši Emma vilka pirkstus gar spraugu, kas stiepās visas grīdas garumā. Es spiedu blakus viņas pirkstiem, un par abiem mēs pacēlām augšā grīdas daļu, kas atklāja caurumu apmēram manu plecu platumā priesteru alu. Visapkārt dūmu bija ka biezs, bārmenis cīnījās ar liesmām, bet mēs ar Emmu mierīgi nokāpām lejā un pazudām.

Priesteru ala bija mazliet lielāka par lifta kabīni un zemāk pārvērtās ejā, pa kuru bija jārāpo. Zem grīdas valdīja melna tumsa, tomēr mirkli vēlāk parādījās maigi oranža gaisma: Emma bija uzbūrusi liesmainu bumbiņu, kas trīsēja virs viņas delnas. Blenzu, aizmirsis par visu pasauli.

Kusties! viņa man uzbrēca un pagrūda. Rau, kur durvis!

Šļūcu uz priekšu, līdz vairs nevarēju parāpot. Tad Emma aizslīdēja man garām, apsēdās uz dibena un spēra pa mūri ar abām kājām. Tas atvērās, un mēs ieraudzījām dienasgaismu.

   Klāt esat, kad izrāpojām alejā, atskanēja Milarda balss.

Neizturēji bez izrādes, vai ne?

Nesaprotu, par ko tu runā, Emma atbildēja, tomēr balsī jautās lepnums.

Milards mūs veda uz pajūgu, kas jau gaidīja. Ierāpušies ratos no aizmugures, saspiedāmies zem brezenta. Nezin pa kuru laiku zirgā uzkāpa vīrs, parāva grožus, un tad mēs gāzelēdamies un kratīdamies devāmies ceļā.

Brīdi braucām klusēdami. Spriežot pēc trokšņiem ārpusē, sapratu, ka attālināmies no pilsētas. Saņēmis drosmi, pajautāju:

Kā jūs zinājāt par ratiem? Un lidmašīnām? Jūs esat gaišreģi, vai?

Emma noķiķināja:

Diez vai.

Zinājām tāpēc, ka tas viss notika jau vakar, Milards paskaidroja, un aizvakar. Cilpas princips, saproti?

Kā tā?

Viņš jau nepieder nevienai cilpai, Emma klusi sacīja.

Es taču saku: viena nolādēta nebūtne!

Nedomāju gan. Tad viņš nedotos tev rokās dzīvs.

Paklausieties, iejaucos sarunā. Es neesmu ne viens, ne otrs. Esmu Džeikobs.

Gan jau visu noskaidrosim. Tagad paklusē! Pasniegusies Emma pagrūda malā brezentu, atklādama zilu

debesu strēli, kas slīdēja mums līdzi.

SESTĀ NODALA

Aiz muguras palika pēdējās mājas, un tad mēs, _ ^^^^p^klusi izslīdējuši no ratiem, kājām devāmies pāri I kalnam uz meža pusi. Man pie viena sāna klusēdama, domās iegrimusi, soļoja Emma, ne mirkli neatlaizdama manu roku, bet pie otra Milards, savā nodabā dungodams un spārdīdams akmeņus. Es biju uztraucies un apjucis, bet vienlaikus mani māca ziņkāre. No vienas puses, šķita, ka tūlīt kaut kas notiks, bet, no otras -, gaidīju, ka pamodīšos no drudžaina sapņa vai stresa mirkļa, vai kas nu tas bija, ar nosiekalotu seju uz galdaSmart Aid atpūtas istabā un nodomāšudīvaini gan, bet pēc tam atgriezīšos savā garlaicīgajā dzīves lomā.

Taču es nepamodos. Mēs soļojām uz priekšu meitene, kura spēja plaukstās uzburt uguni, neredzamais zēns un es. Gājām pa mežu, kur takas bija tik platas un tīras kā nacionālajā parkā, līdz parādījās liela pļava ar ziedošām puķēm un glītu dārziņu joslām. Bijām atnākuši.

Skatījos un brīnījos ne jau tāpēc, ka māja būtu šausmīga; tieši otrādi, tā bija skaista. Viss bija savā vietā, neredzēju nevienu saplēstu logu. Tornīši un skursteņi, kas manā atmiņā vīdēja laiski sašļukuši, tagad pārliecinoši slējās debesīs. Lielais mežs, kas grasījās aprīt mūrus, nu turējās pieklājīgā attālumā.

Gāju abiem nopakaļ pa bruģētu celiņu un tad augšā pa svaigi krāsotām lieveņa kāpnēm. Emma laikam vairs neuzskatīja mani par bīstamu recidīvistu, tomēr pirms ieiešanas mājā sasēja man rokas aiz muguras acīmredzot tīrās izrādīšanās dēļ. Medniece, kas atgriežas ar notvertu laupījumu mani. Emma jau grasījās vest mani iekšā, bet Milards mūs apstādināja.

Viņam nocūkotas kurpes, viņš aizrādīja, paliks dubļainas pēdas. Putns kritis ģīboni.

Sagūstltāji pagaidīja, līdz novilku kurpes un zeķes, kas ari bija notašķītas ar dubļiem. Pēc tam Milards ieteica uzlocīt džinsu staras, lai tās nevilktos pa paklāju, un es tā ari izdarīju. Beigās Emma nepacietīgi ierāva mani iekšā pa durvīm.