Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Balss nāca no zila gaisa. Pasniedzos pēc tases, un, juzdams, ka mazajam pirkstiņam kaut kas pieskaras, gandrīz izlaidu to no rokām.

Tu nu gan esi neveikls, balss teica.

Tu esi neredzams, truli atbildēju.

Protams. Milards Nulle ir tavā rīcībā.

Nevajadzēja teikt viņam savu vārdu!

Un tā ir Emma, balss turpināja. Viņa ir pabailīga, bet tu jau droši vien pats to ievēroji.

Emma nikni paskatījās uz viņu, pareizāk sakot, gaisā, kur, manuprāt, viņam vajadzēja būt, tomēr neko neteica. Tase manās rokās trīcēja. Mēģināju jau atkal neveikli visu paskaidrot, taču mani pārtrauca dusmīgas balsis aiz loga.

Klusu! Emma nošņāca.

Dzirdēju soļus, kas tuvojās logam, un tad žalūzijas mazliet pašķīrās.

Kas tur notiek? Emma prasīja.

Viņi pārmeklē mājas, balss atbildēja. Ilgi mēs te palikt nevaram.

-Jā, bet arī laukā mierīgi tikt nevarēsim!

Manuprāt, varēsim gan, Milards atbildēja, tomēr, drošs paliek drošs, ļauj man ieskatīties grāmatā.

Žalūzijas nokrita lejā, un no galda pacēlās blociņš ādas vākos, kas gaisā atvērās. Milards dungodams to pāršķirstīja. Mirkli vēlāk blociņš ar troksni aizvērās.

Man jau bija tādas aizdomas! viņš iesaucās. Jānogaida minūte vai divas, un tad varēsim mierīgi iziet laukā pa durvīm.

Vai tu traks? Emma bija nesapratnē. Tie nagu maucēji uzbruks mums ar ķieģeļiem!

Neuzbruks, ja kaut kas novērsīs viņu uzmanību no mums, -Milards paskaidroja. Vari man ticēt, ka labākas izdevības nebūs.

Tiku atsvabināts no plīts un vests uz durvīm, kur sakņupuši gaidījām. Un tad sākās troksnis, kas pieņēmās skaļumā, pārspēdams vīru kliedzienus. Dzinēji. Pēc skaņas nopratu, ka desmitiem.

Ai, Milard! Kolosāli! iesaucās Emma.

Viņš nospurcās.

Un tu teici, ka ar saviem pētījumiem nositu laiku.

Emma uzlika plaukstu uz durvju kliņķa un tad pagriezās

pret mani.

Turies man pie rokas! Neskrien! Izturies tā, it kā nekas nenotiktu.

Aizvākusi nazi, viņa piekodināja nebēgt, citādi atkal to ieraudzīšu, pirms viņa mani nogalinās.

Kā lai zinu, ka tu mani šā vai tā nenogalināsi?

Emma bridi padomāja.

To tu nevari zināt.

To pateikusi, viņa atvēra durvis.

* * *

Laukā uz ielas drūzmējās cilvēki ne tikai viri no bāra, kurus uzreiz ievēroju pāris māju tālāk, bet ari sadrūmuši veikalnieki, sievietes un vezumnieki, kas, apstājušies ceļa vidū un izstiepuši kaklus, skatījās debesis, kur pavisam zemu precīzā ierindā rēkdama lidoja nacistu iznicinātāju vienība. Kaut ko tamlīdzīgu jau biju redzējis Mārtiņa muzejā izstādē Kērnholma ienaidnieka aplenkumā. Tiešām neparasti: visnotaļ necilā pēcpusdienā pēkšņi nokļūt zem ienaidnieku nāves lidmašīnām, kas tūlīt var raidīt šāvienu zalves.

Šķērsojām ielu, cik nemanāmi vien varēdami; Emma bija krampjaini sagrābusi mani aiz rokas. Gandrīz vai tikām alejas pretējā pusē, kad beidzot mūs kāds ievēroja. Atskanēja sauciens, un pagriezušies redzējām, ka mums pakaļ metas vīri.

Sākām skriet. Aleja bija šaura, gar tās malām stiepās staļļu rindas. Bijām pusceļā, kad atskanēja Milarda balss:

Atpalikšu un viņus apmānīšu! Gaidiet mani aiz bāra tieši pēc piecarpus minūtēm!

Mums aiz muguras nodipēja Milarda soļi, un, kad nonācām alejas galā, Emma mani apstādināja. Palūkojušies pār plecu, redzējām, ka ceļgalu augstumā virs grants atritinās un slīd virve. Tiklīdz pūlis gribēja virvi saķert, tā cieši savilkās, un cilvēki nokrita dubļos, juku jukām vēzēdami kājas un rokas. Emma izskatījās priecīga, un biju gandrīz vai pārliecināts, ka dzirdu Milarda smieklus.

Skrējām tālāk. Nesapratu, kāpēc Emma ar Milardu norunāja satikties Priesteru alā. Tā taču bija uz ostas, nevis vecās mājas pusi. Tikpat mīklains bija arī Milarda pareģojums par lidmašīnām, tāpēc klusēju. Vēl vairāk samulsu, kad Emma nezagās uz pagalmu, bet grūda mani uz parādes durvīm.

Iekšā neviena nebija, tikai bārmenis. Novērsos, lai viņš neredz manu seju.

Saimniek! Emma iesaucās. Kad griezīsiet vaļā mucas krānu? Esmu izslāpusi kā viena sasodīta nāra!

Bārmenis iesmējās.

Neesmu pieradis apkalpot mazas meitenes.

Dzīves sīkumi! Emma sauca, uzsizdama ar plaukstu pa leti. Ielejiet man lielo glāzi jūsu smalkākā, stiprākā mucu viskija! Ne jau tās pretīgās, ūdeņainās samazgas, kuras parasti piedāvājat!

Mani pārņēma izjūta, ka Emma dzen velnu, laikam eksperimentēdama tāpat kā Milards ar virvi alejā.

Bārmenis pārliecās pāri letei.

Tātad gribat kaut ko kreptīgāku! Viņš baudkāri smaidīja. Labi, tikai nesakiet mammai un tētim, citādi pie manis ieradīsies gan priesteris, gan konstebls. Paņēmis pudeli ar tumšu nelāga izskata dzērienu, bārmenis pielēja kausu līdz malām. Bet ko draugam? Laikam jau pilns kā mārks, ko?

Cītīgi pētīju kamīnu.

No kautrīgajiem, vai? bārmenis nelikās mierā. No kurienes viņš ir?

Teica, ka no nākotnes, Emma atbildēja. Bet es saku, ka viņš ir traks kā marta zaķis.

Bārmeņa seja pārvērtās.

Kā jūs teicāt no kurienes?

1

Peregrine lielais (medību) piekūns(angļu vai.).

2

Penderyn velsiešu viskijs.

3

Sk. 2. piezīmi.

4

Cairnholm (Kērnholma) nosaukums atvasināts nocairn piramidāls akmeņu krāvums.