Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Tuneļa galā atliecis muguru, izgāju laukā, kur mani apžilbināja gaisma. Aizklājis ar plaukstu acis, skatījos caur pirkstu spraugām pasaulē, kuru tik tikko pazinu. Tas pats purvs, tā pati taka, viss tas pats, tomēr pirmo reizi, kopš te atrados, zeme peldēja līksmi dzeltenā saules gaismā, debesis šķita neticami zilas, un bija pazudusi ari virmojošā migla, kas jau šķita neatņemama salas īpatnība. Laiks bija silts drīzāk laiska vasaras nogale, nevis brāzmains sākums.Ak kungs, cik aši te mainās laikapstākļi! es nodomāju.

Stampāju atpakaļ uz taku, nelikdamies ne zinis par drebuļus uzdzenošajiem, pretīgajiem purva dubļiem zeķēs. Pagriezos uz pilsētas pusi. Dīvaini, bet taka vairs nebija dubļaina, it kā dažās minūtēs būtu izžuvusi; taču tā bija no vienas vietas noklāta ar svaigiem zirgāboliem greipfrūta lielumā, kuru dēļ man nācās līkumot. Dīvaini, kā es tos nebiju ievērojis, nākdams uz šejieni? Vai tiešām visu rītu biju aptaurēts? Bet varbūt esmu tagad?

Neatrāvis skatienu no mēslu paklāja, kas stiepās man priekšā, gāju, līdz sasniedzu kalnu, un tad devos atpakaļ uz pilsētu, kur beidzot sapratu, kāpēc visa taka ir vienos mēslos. No rīta pa grants ceļiem pie ostas braukāja traktoru rindas, vedot zivju vai kūdras kravas, bet tagad vezumus vilka zirgi un mūļi. Dzinēju rūkoņu bija nomainījusi pakavu klaboņa.

Nedzirdēju ari visur dūcošos dīzeļa ģeneratorus. Vai tiešām dažu stundu laikā, kamēr biju projām, pilsētā būtu beigusies degviela? Un kur pilsētnieki pirms tam turēja tik lielus mājlopus?

Jā, un vēl kāpēc cilvēki uz mani tā skatījās? Visi, kuriem gāju garām, iepleta acis, apstājās, lai ko viņi darīja, un, izstiepuši kaklu, pētīja mani.Jūtos kā trakais, un laikam pēc tāda arī izskatos, es nospriedu, pamezdams skatienu lejup un redzēdams, ka no vidukļa uz leju esmu vienos dubļos, bet uz augšu putekļos, tāpēc, nodūris galvu, cik ātri vien varēdams, soļoju uz Priesteru alu, kur cerēju noslēpties anonīmā tumsā, pirms tētis atnāk no pusdienām. Biju nolēmis uzreiz viņam paziņot, ka gribu iespējami ātrāk tikt mājās. Ja tētis vilcināsies, būs jāatzīstas, ka redzēju halucinācijas, un tad bez vārda runas tiks nopirktas biļetes uz nākamo prāmi.

Bārā, kā parasti, sēdēja bars iereibušu viru, salikuši virs putojošām puslitra glāzēm. Redzēju daudz cietušos galdus, to pašu nespodro interjeru, ko es tagad uztvēru kā savas otrās mājas tālu prom no īstajām. Tomēr, kad pagriezos uz kāpnēm, dzirdēju svešu balsi, kas man uzbrēca:

Kur tu tagad domā iet?

Jau uzlicis kāju uz pakāpiena, pagriezos, un bārmenis nomērīja mani ar skatienu. Tas nebija Kevs, bet gan kāds svešs, drūms virs ar mazu, apaļu galvu. Ar bārmeņa priekšautu, spurainām, kopā saaugušām uzacīm un kuplām ūsām, kuru dēļ viņa seja izskatījās svītraina.

Varētu teikt, ka eju augšā kravāt ceļasomu, un, ja tētis negribēs vest mani mājās, tēlošu, ka man nāk virsū lēkmes. Tomēr es tikai izmetu:

Uz savu istabu.

Tas gan izklausījās vairāk pēc jautājuma nekā atbildes.

Ko tu teici? bārmenis nometa uz galda glāzi, kurā lēja dzeramo. Tu domā, ka te ir viesnīca, vai?

Nočīkstēja krēsli viesi pagriezās un blenza uz mani. Pārlaidu skatienu sejām. Visas bija svešas.

Laikam man uznākusi lēkme, es nospriedu.Tieši tagad. Ak tad tāda ir lēkme. Just gan neko nejutu. Spožas bultas acu priekšā nezibsnīja, plaukstas nesvīda. Šķita, ka drīzāk sajukusi pasaule, nevis es.

Pateicu bārmenim, ka laikam noticis pārpratums.

Mums ar tēti augšstāvā ir numurs, es skaidroju, un te ir mana atslēga.

Izvilku to no kabatas kā pierādījumu.

Dod apskatīt, bārmenis pārliecās pār leti un izrāva man to no rokām.

Paņēmis atslēgu kā izdegušu spuldzi, viņš ar juveliera rūpību sāka to pētīt.

Tā jau nu gan nav mūsējā, bārmenis noburkšķēja un ieslidināja atslēgu sev kabatā. Bet tagad pasaki, ko tu patiešām gribi, un šoreiz nemelo!

Man sāka svilt vaigi. Neviens ārpus mājām mani vēl nebija nosaucis par meli.

Es taču teicu. Mēs tās istabas noīrējām! Ja neticiet, paprasiet Kevam!

Es nepazīstu nekādu Kevu! Nepūt pilītes! viņš saltā balsi izmeta. Nekādas istabas neizīrējam, un augšstāvā dzīvoju tikai es!

Pametu skatienu visapkārt gaidīdams, ka, mani izjokojuši, visi sāks smieties. Taču vīru sejas bija stingas kā akmens.

Viņš taču ir amerikānis, ieminējās kāds vīrs ar neparasti garu bārdu. Vai tik nav no armijas.

Blēņas! noņurdēja cits. Paskatieties uz viņu! Vēl slapjš aiz ausīm!

Bet drēbes, bārdainis atbildēja, pasniegdamies un aptaustīdams manas jakas piedurkni, tādas veikalā neatrast ar uguni. Noteikti no armijas.

Paklausieties, es sacīju, es neesmu karavīrs un neko negribu jums iestāstīt! Zvēru! Gribu tikai atrast savu tēti, sakravāt mantas un…

Amerikānis, pie joda! iebaurojās resns vecis. Paņēmis no krēsla pamatīgu seglu jostu, viņš nostājās starp mani un durvīm, uz kurām es lēnītēm kāpos atpakaļ. Man riebjas viņa izruna! Varu saderēt, ka fašistu spiegs!