Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Man apnicis klausīties tavās muļķībās!

Acīmredzot biju aizskāris meitenē kādu stīgu. Pieklususi viņa izmisīgi saviebās, it kā nespēdama izšķirties, kur pēc draudu īstenošanas noslēpt manu līķi. Tomēr viņa nepaguva neko izlemt, jo alejas otrā galā atskanēja saucieni. Pagriezušies ieraudzījām vīrus no bāra, kas skrēja uz mūsu pusi, apbruņojušies ar nūjām un lauksaimnieku darbarīkiem.

Ko tas nozīmē? Ko tu esi izdarījis?

Ne jau tu vien alksti mani nogalināt!

Atvilkusi man no rīkles nazi, viņa piespieda to man pie sāna, bet pēc tam sagrāba aiz apkakles.

Tu esi manā varā. Dari, ko saku, vai nožēlosi!

Nestrīdējos. Nezināju, vai nelīdzsvarotas meitenes rokās

man bija labākas izredzes nekā dzērāju barā, kuri vicina nūjas, bet no viņas vismaz cerēju kaut ko uzzināt.

Meitene mani pagrūda, un mēs diebām prom pa blakus aleju. Pusceļā viņa metās sāņus, vilkdama mani līdzi, un tad, pieliekušies zem izžautiem palagiem un pārlēkuši pāri vistu aploka sētai, ieskrējām nelielas mājas pagalmā.

Iekšā! viņa nočukstēja un, pametusi skatienu visapkārt, vai kāds mūs neredz, iegrūda mani pa durvīm šaurā būceni, kur smirdēja pēc kūdras dūmiem.

Istabā nekā nebija, tikai vecs suns, kas gulēja uz dīvāna. Atvēris vienu aci, viņš uz mums paskatījās un, zaudējis interesi, atkal aizmiga. Metāmies uz logu, no kura pavērās skats uz ielu, un pieplakām tam blakus pie sienas. Stāvējām un ausījāmies, taču meitene neaizmirsa ar vienu roku turēt mani, bet ar otru spiest nazi man pie sāniem.

Pagāja minūte. Vīru balsis te pieklusa, te kļuva skaļākas, tāpēc bija grūti noteikt, kur viņi ir. Pārlaidu acis pār mazo telpu. Tā šķita ārkārtīgi vienkārša pat Kērnholmai. Vienā stūri bija nelīdzena rinda ar rokām pītu grozu. Pie milzīgas čuguna plīts stāvēja ar rupju audeklu apvilkts krēsls. Iepretim mums pie sienas karājās kalendārs, un, lai gan pustumsā pa gabalu neko nespēju salasīt, uz to skatoties, man prātā uzdzirkstīja savāda doma.

Kas tagad par gadu?

Meitene teica, lai aizveros.

Nopietni, es čukstēju.

Viņa uzmeta man dīvainu skatienu.

Nezinu, kas tev prātā, bet ej un paskaties! meitene teica un pagrūda mani uz kalendāra pusi.

Tā augšējā daļā bija melnbalta tropu ainava un smaidošas, apaļīgas meitenes ar kuplām poniju frizūrām, ģērbušās vecmodīgos peldkostīmos. Turpat ieraudzīju gadu un mēnesi:1940. gada septembris. Pirmais un otrais datums bija nosvītroti.

Mani pārņēma arvien lielāks stingums. Atcerējos šorīt piedzīvotās dīvainības: neparasti straujo laikapstākļu maiņu, sajūtu, ka pasaule visapkārt izskatās sena, lai gan viss tajā ir jauns. Kalendārs sniedza atbildi uz visiem šiem jautājumiem.

1940. gada 3. septembris. Bet kā tas iespējams?

Bet tad ienāca prātā vectēva vārdi pirms nāves.Viņpus vecā vīra kapa. Līdz šim es tos nekādi nebiju spējis izskaidrot. Vienubrīd šķita, ka vectēvs domājis garus: tā kā visi viņam pazīstamie bērni jau miruši, iedomājos, ka man jāiet viņpus kapa, lai viņus sameklētu, taču tas būtu pārāk dzejiski. Vectēvs bija tiešs cilvēks, kas neniekojās ar metaforām un mājieniem. Viņš taču konkrēti pateicavecais vīrs, jo paskaidrojumiem nebija laika. Tagad beidzot apķēros, ka salinieki par veco viru sauc purva zēnu, bet kaps ir akmeņu krāvums. Pirms vairākām stundām es pats tur biju un iznācu laukā citā pasaulē, 1940. gada 3. septembri.

Tas viss man ienāca prātā, un tad istaba pēkšņi sagriezās, manas kājas saļodzījās, un beigās visapkārt pulsēja samtaina tumsa.

* * *

Pamodos uz grīdas. Manas rokas bija piesietas pie plīts. Meitene satraukti soļoja, acīmredzot dzīvi sarunādamās pati ar sevi. Gandrīz nevērdams vaļā acis, ieklausījos.

Jādomā, ka viņš ir nebūtne, viņa sacīja. Kāpēc tad ložņāja pa veco māju kā laupītājs?

Man nav ne jausmas, kāds viņai atbildēja, un viņam laikam ari ne.

Tātad meitene nerunāja ar sevi, lai gan no vietas, kur atrados, otru cilvēku neredzēju.

Tu saki, viņš pat nesaprata, ka iekļuvis cilpā?

Paskaties pats! Viņa pamāja uz mani. Vai tad vari iedomāties kādu Abes radinieku, kas būtu tik nesakarīgs?

Un nebūtni vari iedomāties? zēns jautāja pretī.

Mazliet pagriezis galvu, aplaidu skatienu istabai, tomēr

runātāju nekur neredzēju.

Varu iedomāties nebūtniblēdāmies, meitene nepalika atbildi parādā.

Suns, jau pamodies, attipināja un sāka laizīt man seju. Aizmiedzis acis, centos nelikties par viņu ne zinis, taču mitrā masāža ar mēli bija tik siekalaina un pamatīga, ka beigās uzslējos sēdus tāpēc vien, lai tiktu no tās vaļā.

Paskat, kas pamodies! Meitene sasita plaukstas, ironiski mani apsveikdama. Pirmīt gan tu vareni notēloji. Vislabāk man patika ģībonis. Esmu pārliecināta, ka teātris zaudēja labu aktieri, kad tu izvēlējies par labu slepkavošanai un kanibālismam.

Atvēru muti, lai protestētu un teiktu, ka neesmu vainīgs, un tūlīt aizvēru, ieraudzījis, ka uz manu pusi pa gaisu lido tasīte.

Te tev būs ūdens, zēna balss sacīja. Nevaru ļaut tev nomirt, pirms esam tevi aizveduši pie direktores. Vai tagad varam iet?