Gājām uz garajām kāpnēm pa gaiteni, kas pirms dažām stundām bija tā piegrūsts ar salauztām mēbelēm, ka nezināju, kur spert kāju. Tagad viss spīdēja un laistījās. Gar kāpņu margām un no ēdamistabas mani pētīja ziņkārīgas acis. Apmetums, kas atgādināja sniegu, bija izgaisis; tagad tā vietā stāvēja garš koka galds ar krēsliem riņķi. Tā pati māja, kuru biju pārmeklējis, vienīgi ideālā kārtībā. Kur pirmīt rēgojās zaļš pelējums, tagad bija uzlīmētas tapetes un paneļi līksmās krāsās. Vāzēs bija glīti salikti ziedi. Satrūdējušie dēļi, kas bija rēgojušies visās malās, un auduma gabali bija pārtapuši reibinoši skaistās tahtās un klubkrēslos, bet pa augstajiem logiem, kas iepriekš bija tik drūmi, ka šķita miruši, šobrīd ieplūda saules gaisma.
Beigās tikām līdz mazai istabai, no kuras pavērās skats uz pagalmu.
Turi viņu stingri, kamēr aiziešu paziņot direktorei, -Emma piekodināja Milardam, un viņš sagrāba mani aiz elkoņa. Tikko viņa bija aizgājusi, tvēriens atslāba.
Vai nebaidies, ka izēdīšu tev smadzenes vai nodarīšu vēl kaut ko? es pajautāju.
Ne pārāk.
Pagriezies pret logu, brīnīdamies lūkojos laukā. Pagalms bija pilns ar bērniem, un gandrīz visus biju redzējis sadzeltējušajos fotoattēlos. Daži laiskojās koku ēnā, citi mētāja bumbu vai viens otru dzenāja gar puķu dobēm, kurās valdīja krāsu dumpis. Paradīze, par kādu man bija stāstījis vectēvs. Burvju sala un brīnumbērni. Ja es sapņoju, tad negribēju pamosties. Vismaz tuvākajā laikā ne.
Kāds bērns par stipru iespēra bumbai, un tā izlidoja no zāliena un iesprūda krūmā, kas bija izveidots milzīga dzīvnieka veidolā. Tur bija vesela rinda krūmu-dzīvnieku fantastiskas būtnes mājas augstumā, kas sargāja no meža; starp tām spārnots grifs, pakaļkājās saslējies kentaurs un nāra. Meklēdami pazudušo bumbu, divi pusaugu zēni pieskrēja pie kentaura kājām, un viņiem sekoja kāda meitene. Uzreiz atcerējos pie vectēva redzēto fotoattēlu ar meiteni, kas plivinājās gaisā, vienīgi tagad viņa stāvēja uz zemes. Meitene gāja lēnā, gurdā, kārtīgā solī, it kā pārvarēdama neparasti spēcīgu gravitāciju.
Tikusi līdz zēniem, meitene pacēla rokas, un tie apmeta viņai ap vidukli cilpu. Uzmanīgi izslīdējusi laukā no kurpēm, meitene palēcās augšup kā balons. Kaut kas traks! Pēc tam viņa cēlās augšup, līdz aukla stingri nostiepās, un planēja trīs metrus virs zemes, bet abi zēni turēja auklu.
Meitene kaut ko teica, un puikas pamājuši palaida auklu brīvāk. Lēnām pietuvojusies kentaura sāniem un tad krūtīm, viņa pasniedzās zaros pēc bumbas, taču tā bija iekritusi pārāk dziļi krūmā. Meitene pameta skatienu lejup, papurināja galvu, un zēni vilka viņu lejā. Tikusi uz zemes, viņa iekāpa savās smagajās kurpēs un noņēma virvi.
Baudi izrādi? pajautāja Milards.
Klusēdams pamāju ar galvu.
Bumbu varētu izņemt no krūma ari daudz vieglāk, viņš paskaidroja, taču bērni zina, ka te ir skatītāji.
Tikmēr kentauram tuvojās jau cita meitene. Astoņpadsmit deviņpadsmit gadus veca, mežonīga, ar matiem, kas bija savēlušies blīvās šķipsnās un atgādināja putna perēkli. Noliekusies viņa paņēma kentaura garo, lapaino asti, aptina sev ap roku un aizvēra acis it kā koncentrēdamās. Jau pēc mirkļa redzēju, ka kentaurs pakustina roku. Uz zaļo krūmu skatījos cauri stiklam, tāpēc nodomāju, ka uzpūtuši vēja brāzma, bet tad kentaurs palocīja pirkstus, it kā tajos lēnām atgrieztos dzīvība. Pārsteigts skatījos, kā milzīgā roka saliecas elkonī, pieskaras krūtīm, izņem no tām bumbu un pamet atpakaļ līksmojošajiem bērniem. Kad bērni atsāka spēli, mežonīgā meitene atlaida kentaura asti un tas atkal sastinga.
No Milarda elpas logs man blakus nosvīda. Pārsteigts pagriezos pret viņu.
Negribu būt nepieklājīgs, es pajautāju, bet kādu ļaužu jūs esat?
Mēs esam īpatņi, Milarda balsī jautās apjukums. Vai tad tu ne?
Nezinu. Laikam jau ne.
Žēl gan.
Kāpēc tu viņu neturi? mums aiz muguras atskanēja pārmetoša balss, un pagriezies ieraudzīju durvīs Emmu. Nu, labi, lai paliek. Viņa sagrāba auklu. Ejam! Direktore grib tevi redzēt.
* * *
Gājām tālāk, un mūs atkal pavadīja ziņkārīgi skatieni no durvju spraugām un no dīvānu aizmugures, līdz tikām saulainā viesistabā ar smalku persiešu paklāju. Tur krēslā ar augstu atzveltni sēdēja godājama izskata dāma un adīja. Melnā apģērbā, ar nevainojami izveidotu matu mezglu galvvidū, mežģīņu cimdos un blūzē ar stāvkrādziņu, kas bija cieši aizpogāta gandrīz līdz zodam, tikpat izsmalcināti glīta kā pati māja. Es zinātu, kas viņa ir, ari ja neatcerētos fotoattēlu no sašķīdušās lādes. Mis Peregrīne.
Uzveduši mani uz paklāja, Emma nokremšļojās, un mis Peregrīnes adāmadatu vienmērīgie klikšķi pieklusa.
Labdien, pacēlusi skatienu, kundze sveicināja. Jūs noteikti esat Džeikobs.
Emmai aiz brīnumiem palika vaļā mute.
Kā jūs zināt viņa…
Esmu direktore Peregrine, kundze turpināja, ar paceltu pirkstu apklusinājusi Emmu. Bet, ja jums patīk labāk jo neesat mans audzēknis sauciet mani par mis Peregrīni. Priecājos, ka beidzot esam satikušies.
Kundze pastiepa cimdoto roku uz manu pusi un, kad nevarēju to saņemt, ievēroja auklu, kas saistīja manas plaukstu locītavas.