Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Mis Blūma! viņa iesaucās. Ko tas nozīmē? Vai tā jūs izturaties pret viesiem? Tūlīt atraisiet!

Bet, direktore! Viņš ir okšķeris, melis un nezinu, kas vēl!

Uzmetusi man aizdomīgu skatienu, Emma kaut ko

iečukstēja mis Peregrinei ausi.

Bet, mis Blūma, kundze smaidīdama nodūdoja, tās taču ir pēdējās muļķības! Nebūtne? Tad jūs jau sen kūpētu viņa zupas katlā. Nešaubos, ka viņš ir Ābrahama Portmena mazdēls. Ieskatieties uzmanīgāk sejā!

Atviegloti nopūtos, cerēdams, ka varbūt vairs nevajadzēs taisnoties. Mis Peregrine mani bija gaidījusi!

Emma tā kā gribēja iebilst, bet direktore ar jau gaistošām dusmām viņu apklusināja.

Nu, labi, Emma nopūtās, tikai vēlāk nesakiet, ka es jūs nebrīdināju.

Pēc tam viņa parāva auklu un tā nokrita zemē.

-Jums jāpiedod mis Blūmai, kad berzēju locītavas, mis Peregrine sacīja. Viņai piemīt tieksme visu dramatizēt.

Es jau ievēroju.

Emma saviebās.

-Ja viņš ir tas, par ko uzdodas, kāpēc nezin' par cilpām un pat gadskaitli ne? Pajautājiet pati!

Kāpēcnezina, mis Peregrine izlaboja. Un jūs būsiet vienīgā, kuru rīt pēcpusdienā iztaujāšu par gramatisko formu lietošanu!

Emma novaidējās.

Bet tagad, ja neiebilstat, es labprāt parunātu ar misteru Portmenu zem četrām acīm.

Emma saprata, ka nav vērts strīdēties. Nopūtusies viņa devās uz durvīm, tomēr, pirms iziet, pagriezās un uzmeta man pār plecu skatienu. Tādu sejas izteiksmi Emmas sejā redzēju pirmo reizi: bažas.

-Jūs arī, mister Nulle! mis Peregrine iesaucās. Pieklājīgi cilvēki nenoklausās svešas sarunas!

Es aizkavējos tikai tāpēc, ka gribēju pavaicāt, vai nevēlaties tēju! Milards atbildēja, un man radās aizdomas, vai tik viņš nav pielīdējs.

Paldies, nevajag! direktore atcirta.

Dzirdēju Milarda baso kāju dipoņu pa grīdu, un tad atvērās un aizcirtās durvis.

Es gribētu lūgt jūs apsēsties, mis Peregrine norādīja uz vieglu krēslu man aiz muguras, bet jums uz drēbēm sakaltuši netīrumi.

Protams, neapsēdos, bet nometos ceļos uz grīdas kā svētceļnieks, kas lūdz padomu viedam pravietim.

Jūs dzīvojat salā jau vairākas dienas, mis Peregrine iesāka. Kāpēc zaudējāt laiku un tikai tagad ieradāties pie manis?

Man nebija ne jausmas, ka tepat vien esat, es atbildēju. Bet kā jūs zinājāt, ka esmu ieradies?

Es jūs novēroju. Jūs jau mani arī redzējāt, lai gan varbūt neapķērāties. Es biju pieņēmusi savu otro veidolu. -Pastiepusies viņa izvilka no matiem garu, pelēku spalvu un tad paskaidroja: Novērojot cilvēkus, ieteicams pieņemt putna izskatu.

Man izstiepās ģīmis.

Tātad šorīt manā istabā bijāt jūs? es pajautāju. Vanags.

Piekūns, mis Peregrīne izlaboja. Precīzāk, medību piekūns.

Tātad tā ir taisnība! es iesaucos. Jūs tiešām esat Putns!

Šo iesauku es paciešu, tomēr neatbalstu, viņa atbildēja.

Bet tagad gribu jums ko pajautāt, mis Peregrīne turpināja. Augstā debess, kas jums meklējams drūmajā, vecajā graustā?

Gribēju satikt jūs, es atbildēju, un viņas acis mazliet iepletās. Nezināju, kur meklēt. Tikai vakar iedomājos, ka jūs visi… Aprāvos, sapratis, cik dīvaini skanēs mani nākamie vārdi. Nezināju, ka neesat mirusi.

Mis Peregrīne veltīja man stingru smaidu.

Apžēliņ! Vai tad vectēvs jumsnemaz nestāstīja par vecajiem draugiem?

Šo to biju dzirdējis. Tomēr daudzus gadus uzskatīju par pasakām.

Skaidrs. Viņa pamāja ar galvu.

Ceru, ka tas jūs neaizvaino.

Jāatzīst, ka mazliet pārsteidz gan. Tomēr tāds uzskats mums ir pa prātam, jo aiztaupa nelūgtus ciemiņus. Mūsu laikos arvien mazāk cilvēku tic laumām, gobliniem un tamlīdzīgiem niekiem, tāpēc vienkāršā tauta pat nepūlas mūs meklēt. Tas mazliet atvieglo mūsu dzīvi. Arīdzan spoku stāsti un atbaidošas vecas mājas tīri labi palīdz, lai gan par jums to nevarētu teikt. Mis Peregrīne pasmaidīja. Drošsirdība, jādomā, ir jūsu ģimenei asinīs.

Laikam jums taisnība. Nervozi iesmējos, lai gan pašam šķita, ka tūlīt atslēgšos.

-Jebkurā gadījumā, ja runājam par šo namu, direktore cienīgi pamāja, bērnībā jūs uzskatījāt, ka vectēvs visu izgudrojis, vai ne? Vienā laidā barojis jūs ar meliem. Vai tā?

Ne glužimeliem, tomēr…

Izdomājumi, fantāzijas, leģendas kādu terminoloģiju tik vēlaties. Bet kad jūs sapratāt, ka Ābrahams saka patiesību?

Nu… Pētīju paklāja savīto ornamentu labirintu. Laikam tikai tagad.

Mis Peregrīne, kas visu laiku bija mundra, pēkšņi sakritās.

Ak kungs, nu man viss skaidrs.

Viņa sadrūma, it kā īsajā klusuma bridi būtu nojautusi, ka esmu ieradies, lai paziņotu drausmīgo vēsti. Bet es nespēju sameklēt vārdus, lai to pateiktu.

Manuprāt, viņš gribēja visu paskaidrot, es sacīju, bet pārāk ilgi vilcinājās. Tāpēc savā vietā atsūtīja uz šejieni mani. -Izvilku no kabatas saburzīto vēstuli. To esot rakstījusi jūs. Tās dēļ es uz šejieni atbraucu.

Rūpīgi nogludinājusi vēstuli uz krēsla atzveltnes, mis Peregrīne to paņēma rokās un klusi, kustinādama lūpas, sāka lasīt.

Cik netaktiski! Es taču diedelēju no viņa atbildi. -Direktore pašūpoja galvu, uz bridi aizsapņojusies. Izmisīgi gaidījām no Abes ziņu. Reiz pajautāju, vai tiešām viņš grib satraukt mani līdz nāvei, dzīvodams tik uzkrītoši atklāti. Abe spēja būt velnišķīgi stūrgalvīgs!